Bilde: Tim Burton’s “Alice in Wanderland”
Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi gribējusi nokļūt vienā istabā. Un tad tu beidzot tur nokļūsti. Tur ir tik forši, un tu esi tiek priecīga un sajūsmināta, tev liekas, ka tu varēsi palikt tajā istabā visu laiku! Bet tad tev no tās istabas jāiet ārā. Tu arī ej, jo domā nekas, gan jau atkal varēsi nākt atpakaļ, istaba jau nekur nepazudīs. Jā, istaba nepazūd, bet iekšā tevi vairs nelaiž. Tu gaidi, neizpratnē staigā apkārt, ceri, jo redzi, ka reizēm pat paveras durvis. Un jā, tas pienāk brīdis, tevi atkal ielaiž iekšā. Un atkal ir jauki un forši, un priecīgi. Tev ļoti patīk tajā istabā, un liekas, ka istabai arī patīk, ka tu tur esi. Bet palikt tev neļauj, atkal ir jāiet prom. No sākuma tu pat pārāk nebēdājies, jo domā, ka gan jau atkal varēsi tikt tur iekšā, bet laiks iet un tevi nelaiž, tu pat nezini, vai vispār kādreiz ielaidīs. Tu mēģini tikt iekšā pati, tev liekas, ka tulīt, tulīt jau būsi tur, bet nē – durvis degungalā aizverās. Tad tu sadusmojies un ej uz citām istabām, mēģini sev iestāstīt, ka tā istaba nemaz nebija tik forša, bet slepenībā tikai vēro, kad durvis atkal būs vaļā. Un tas notiek, un tevi ielaiž, un tad atkal izdzen, un atkal ielaiž un izdzen, reizēm pat mudina iet atkal uz tām citām istabām. Un tev ir sajūta, ka tevi rausta kā lelli. Tu dusmojies uz sevi, raudi, ka esi tāda lelle, jo zini, ka tā nav nekāda leļļu istaba. Bet tu ļaujies, jo nespēj pretoties, jo vienīgais, ko tu gribi, ir atkal nokļūt foršajā istabā.
Varbūt, es mēdzu pārāk aizrauties ar cilvēkiem, bet ne tik ļoti, kā Parīzē ar rozā vīnu. Bija vietas, kur tas pat bija beidzies. Parīzietes es atpazinu uzreiz – pēc sarkanajām lūpām, šķērsām pārliktās second hand somas, krūštura neesamības un vēl kaut kā netverama, kas man nekādi neļautu to atkārtot pat izpildot visus iepriekšminētos nosacījumus. Cilvēki ar bagetēm. Reāli visapkārt staigā cilvēki ar bagetēm rokās un somās, visbiežāk divām. Man arī mēģināja uzreiz pārdot divas, esot izdevīgāk. Un resni tur bija tikai tūristi. Rīgā nekad neesmu atļāvusies tā vienkārši nopirkt un ēst baltmaizi, pie tam uz ielas. Bet nu bagete plus parka soliņš un Rīga mazā Parīze. Kas vēl. Sievietes un vīrieši uzkrītoši pārvietojas ar audumu maisiņiem somiņu vietā. Nevis kā pie mums, kur dabas draugi tos nes līdzi uz lielveikalu, bet tā, ka var redzēt, ka viņiem tur visa parastā somiņas iedzīve iekšā. Un kontrastam šai šķietamajai nevīžībai – vīrieši baltos, izgludinātos kreklos svētdienā eleganti pavada laiku. Tam, ko jūs velkat mugurā, arī brīvdienās ir nozīme. Sasveicināšanās koncepts. Ja ir tuvi cilvēki, tad sabučojas uz abiem vaigiem – kā vīrieši, tā sievietes, bet, ja vēl nav tik tuvu pazīstami, tad sarokojās. Būt interesanti zināt, kurā brīdī viņi satuvinās. Bet vispār šī sveicināšanās atvadīšanās ceremonija ļoti fascinē. Asociējas ar tādu cieņas izrādīšanu pret satikto cilvēku. Dzīvojām Le Marais, ko man ieteica visi un es iesaku. Sēna – skaista un apdzīvota upe. Kājas iesaku mērcēt Luvras strūklakā. Cafe de Flore – pārspīlēti dārgi, bet tas netraucēja aiziet divas reizes trīs dienu laikā, kurpes var nopirkt lētāk.
Speciāli neiekļāvu vairāk restorānus, jo tie būs jāmeklē pašiem. Uzreiz pēc tam, kad izlasījām viedokli, ka slikti paēst Itālijā praktiski nav iespējams, mums tas izdevās. Ir nācies vilties gan citu ieteiktajos, gan pašas atrastajos. Un ir gadījies, ka vieta, kur nokļūsti apstākļu spiests (piemēram, jāgaida, kamēr laidīs viesnīcā), raisa vispatīkamākās atmiņas.
Sabīne Rapa 