Featured post

ISTABA

miniroom2

Bilde: Tim Burton’s “Alice in Wanderland”

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi gribējusi nokļūt vienā istabā. Un tad tu beidzot tur nokļūsti. Tur ir tik forši, un tu esi tiek priecīga un sajūsmināta, tev liekas, ka tu varēsi palikt tajā istabā visu laiku! Bet tad tev no tās istabas jāiet ārā. Tu arī ej, jo domā nekas, gan jau atkal varēsi nākt atpakaļ, istaba jau nekur nepazudīs. Jā, istaba nepazūd, bet iekšā tevi vairs nelaiž. Tu gaidi, neizpratnē staigā apkārt, ceri, jo redzi, ka reizēm pat paveras durvis. Un jā, tas pienāk brīdis, tevi atkal ielaiž iekšā. Un atkal ir jauki un forši, un priecīgi. Tev ļoti patīk tajā istabā, un liekas, ka istabai arī patīk, ka tu tur esi. Bet palikt tev neļauj, atkal ir jāiet prom. No sākuma tu pat pārāk nebēdājies, jo domā, ka gan jau atkal varēsi tikt tur iekšā, bet laiks iet un tevi nelaiž, tu pat nezini, vai vispār kādreiz ielaidīs. Tu mēģini tikt iekšā pati, tev liekas, ka tulīt, tulīt jau būsi tur, bet nē – durvis degungalā aizverās. Tad tu sadusmojies un ej uz citām istabām, mēģini sev iestāstīt, ka tā istaba nemaz nebija tik forša, bet slepenībā tikai vēro, kad durvis atkal būs vaļā. Un tas notiek, un tevi ielaiž, un tad atkal izdzen, un atkal ielaiž un izdzen, reizēm pat mudina iet atkal uz tām citām istabām. Un tev ir sajūta, ka tevi rausta kā lelli. Tu dusmojies uz sevi, raudi, ka esi tāda lelle, jo zini, ka tā nav nekāda leļļu istaba. Bet tu ļaujies, jo nespēj pretoties, jo vienīgais, ko tu gribi, ir atkal nokļūt foršajā istabā.

Parīzes epizodes

IMG_6609Varbūt, es mēdzu pārāk aizrauties ar cilvēkiem, bet ne tik ļoti, kā Parīzē ar rozā vīnu. Bija vietas, kur tas pat bija beidzies. Parīzietes es atpazinu uzreiz – pēc sarkanajām lūpām, šķērsām pārliktās second hand somas, krūštura neesamības un vēl kaut kā netverama, kas man nekādi neļautu to atkārtot pat izpildot visus iepriekšminētos nosacījumus. Cilvēki ar bagetēm. Reāli visapkārt staigā cilvēki ar bagetēm rokās un somās, visbiežāk divām. Man arī mēģināja uzreiz pārdot divas, esot izdevīgāk. Un resni tur bija tikai tūristi. Rīgā nekad neesmu atļāvusies tā vienkārši nopirkt un ēst baltmaizi, pie tam uz ielas. Bet nu bagete plus parka soliņš un Rīga mazā Parīze. Kas vēl. Sievietes un vīrieši uzkrītoši pārvietojas ar audumu maisiņiem somiņu vietā. Nevis kā pie mums, kur dabas draugi tos nes līdzi uz lielveikalu, bet tā, ka var redzēt, ka viņiem tur visa parastā somiņas iedzīve iekšā. Un kontrastam šai šķietamajai nevīžībai – vīrieši baltos, izgludinātos kreklos svētdienā eleganti pavada laiku. Tam, ko jūs velkat mugurā, arī brīvdienās ir nozīme. Sasveicināšanās koncepts. Ja ir tuvi cilvēki, tad sabučojas uz abiem vaigiem – kā vīrieši, tā sievietes, bet, ja vēl nav tik tuvu pazīstami, tad sarokojās. Būt interesanti zināt, kurā brīdī viņi satuvinās. Bet vispār šī sveicināšanās atvadīšanās ceremonija ļoti fascinē. Asociējas ar tādu cieņas izrādīšanu pret satikto cilvēku. Dzīvojām Le Marais, ko man ieteica visi un es iesaku. Sēna – skaista un apdzīvota upe. Kājas iesaku mērcēt Luvras strūklakā. Cafe de Flore – pārspīlēti dārgi, bet tas netraucēja aiziet divas reizes trīs dienu laikā, kurpes var nopirkt lētāk.

CERVINIA, DARBA MAIŅA

Ko es gribētu pieminēt attiecībā uz februāra mēnesi, ir divas lietas. Sākšu ar to, ka nedēļas laikā pieņēmu lēmumu nomainīt darbu, aizejot no MOOZ!, kur pie Ērika nostrādāju 10 ļoti labus un vērtīgus gadus. Tā bija ekskluzīva reklāmas skola. Pie tam darba maiņa nebija nekas plānots un apliecināja to teicienu, ka viss var mainīties nedēļas laikā. Tas arī apliecinaja to, ka nekad nesaki nekad, jo likās, ka, ja es mainīšu kaut ko savā darba dzīvē, tad nu nekādā gadīumā neiešu uz citu reklāmas aģentūru, ko es tieši izdarīju. Tas bija pareizs lēmums, kuru nevienā brīdī nenožēloju. Bet tas tomēr bija arī pārlieku emocijām apvīts process, priecājos, ka tas ir beidzies un manā emociju jūrā pamazām iestājas relatīvs miers. Jo viena lieta ir aiziet no veca darba, bet ne mazāk satraucoši bija uzsākt jaunu. Bet par šo tēmu pagaidām beigšu.

Un otra lieta ir tā, ka pa vidu darbiem es biju slēpot. It kā nekas tāds, bet tas bija viens no patīkamākajiem braucieniem, cik varu atcerēties. Atklāju Cervinia – Itālija uz Šveices robežas. Labākais tajā visā bija tas, ka bija salīdzinoši daudz sniega un piecas saulainas dienas pēc kārtas. Ja tā nebūtu, tam viesnīcas numuram ar balkonu un skatu uz kalnu arī nebūtu tik lielas nozīmes. Bet kopumā nezinu no kā tas man ir, laikam jau, ka no bērnības, bet tā laime, ko es izjūtu slēpojot un skatoties uz kalnu virsotnēm ir neaprakstāma. (Bet tas tikai labā laikā. Sliktajā lielākā laime ir par spīti tam nokļūt kafejnīcā.) Vispār, nedaudz līdzīgas izjūtas man ir, skatoties labu baletu vai klausoties atsevišķus klasiskās mūzikas skaņdarbus dzīvajā izpildījumā, tādēļ esmu apņēmusies maksimāli un apzināti iekļaut šīs lietas savā dzīvē.

Ar šo arī beigšu, pievienojot 13 bildes un vienu video (ēdām mēs daudz) no Itālijas kalnu ceļojuma, kamēr vēl galīga vasara nav iestājusies.12345678910111213

2016 novēlējums >> 2017

Man būtu grēks sūdzēties par dzīvi. Man iet labi. Pat ļoti labi. Daudzejādā ziņā man viennozīmīgi ir paveicies. Esmu par to pateicīga vecākiem un arī augstākiem spēkiem. Bet vai es esmu apmierināta ar savu dzīvi? Nē. Tādēļ nākamajā gadā un un turpmāk novēlu nesamierināties ar “iet labi” un kļūt reāli apmierinātai ar savu dzīvi. Jo atskaites punkts katrs mēs esam sev paši. Laimīgu!

P.s. Manas 2016.gada 20 laimīgās bildes.img_1846

img_0216

Adwards ordenis

img_1845

Bolderājas mežā

img_1847

Krustmeitai 1.septembris

img_2666

Ar mammu Vīnē

img_3186

Kurzeme roadtrip @ Kuldīga

img_3188

Milāna – mīļākā pilsēta

img_3189

Palermo – dream destination check!

img_3192

Opera, Oņegins

img_3193

Darbiņā

img_6964

LADC skola

img_7394

Opera – my happy place

img_7766

Vīne

img_8059

Pavasaris Usmā

img_8405

Pagalms ar māsīcām

img_9582

Roadtrip Kurzeme @ Jūrkalne

img_8853

Brālim 50

img_9989

Kapusvētkos Gulbenē

img_9120

Viena pati muzejā

img_9149

Dzimšanas diena!!!

PATIKA

Galvenais iemesls, kāpēc es par šo gribu uzrakstīt, ir mans izbrīns pašai par sevi, kā komentāri feisbukā mani gandrīz atturēja no Pakļaušanās apmeklēšanas. Ka es būtu varējusi palaist garām ko tik labu. Bet paldies Zanei Bērziņai, kura mani tomēr iedrošināja iet uz šo izrādi, kas man primāri likās būs rietumu sievietēm aizvainojoša un pārmetoša. Vēl es gāju, lai saprastu par ko visi runā. Lai man būtu savs patiess viedoklis.

Izrāde man ļoti, ļoti patika. Neesmu gan lasījusi grāmatu, bet man pat grūti iedomāties, ka kādam varētu nepatikt. Bet ar to man vienmēr grūti – sadzīvot, ja cilvēkiem nepatīk tas, kas man patīk. (Savukārt, man var mierīgi nepatikt tas, kas patīk lielākajai daļai. Tas ir okei. Paradoksāli.) Es arī nekad nepalieku uz izrādēm, kuras ir “jāiztur”. Esmu gājusi projām arī pēc pirmajām 15 minūtēm. (VDT “Meistars&Margarita”. Labi, ka viesizrādes Dailē, ka nebiju uz Valmiera aizbraukusi.) Jo padomājiet, jūs jau esiet iztērējuši naudu un nopirkuši biļeti, bet ja nepatīk, kāpēc vēl velti iztērēt laiku? Vecais abais teiciens “laiks ir nauda” šeit ir īsti vietā. Vēl viena metode, kā es secinu, vai kāds iestudējums man ir paticis vai nē ir, ja pēc izrādes man par to ir jādomā un ar sevi, un citiem jādiskutē – cik laba tomēr bija aktierspēle un interesantas dekorācijas, un tērpi…. Ja patīk, tad patīk un nav jāizdomā, ka patīk.

Principā bija vēl lietas, kas bija pret to, lai es ietu uz Pakļaušanos – 4 ar pusi stundu garums, man pat Oblomovu bija grūti izturēt. Ka es nebūt neesmu sajūsmā par visām Hermaņa izrādēm. Revidents man bij nu tā… 12.krēsli gan patika! img_2011

Turpinot par Pakļaušanos, kas tieši gāja pie sirds. Viss. Sākot ar vēderdejotājām (tās apaļīgākās bija daudz labākas un blondajai pēdējā dejā bija pat ļoti erotisks tērps) līdz aktierspēlei, mūzikai, scenogrāfijai… Arī tas, ka bija tik gara. (Abus starpbrīžus var ļoti labi pavadīt kafejnīcā.) Protams, pagarie monologi prasīja zināmu koncentrēšanās spēju. Otrajā cēlienā bija tāds zināms lūzuma punkts, bet tas lika aizdomāties, ka mēs jau esam pieraduši pie teātra kā izklaides – aizej uz pāris stundiņām, pasmejies (vai paskaties, ko nopietnāku) un pa mājām. Bet šeit es jutos kā reāli pavadījusi kārtīgu vakaru teātrī. Es nezinu, vai tas tā bija domāts, bet forši bija uztaisīts, ka, kamēr viens no tēliem runāja, pārējie turpināja pastiprināti iedzert. Tik cilvēcīgi – kurš gan nav bijis tajās ballītēs, kur kāds runā un runā, un tu jau tikmēr strauji iztukšo labi, ja tikai otro vīna glāzi.

Bet es nesapratu, kāpēc tā izrāde tika saukta par skandalozu. Tāpēc, ka pateica, ka rietumu sabiedrība ir degradējusies!? Nu to jau it kā var redzēt tāpat. Cits vairāk, cits mazāk. Es arī totāli nejutos aizskarta kā sieviete. Viss bija tā komiski un smieklīgi. Rupjības nu jau tiek runātas gandrīz katrā otrajā izrādē, šeit man tas traucēja mazāk kā Nastavševa “Melnajā spermā”. Bet nu, cilvēki ir dažādi, kam kārtējo apstiprinājumu var gūt, palasot atsauksmes JRT mājas lapā.

img_2063

MILANO

Latte Bianco (1) Kaut kā izveidojies priekšstats, ka saldējums Itālijā ir kaut kāds labāks nekā citur – gelato, gelatterieimg_1670

Fondanzione Prada. (2) Tas ir nekurienē. Noteikti neejiet ar kājām. img_1068img_1071img_1090

img_1104img_1107

La Triennale di Milano. (3) 5 izstādes – sākot ar mega industriālo projektu atainojumu visā pasaulē, līdz sieviešu veikumam itāļu dizainā cauri gadsimtiem, pa vidu vēl foto un arhitektūra. Blakus saturiskajam mani iepriecināja tas vēriens – tik daudz mākslas un radošuma vienuviet.img_1598

img_1610

img_1617img_1628img_1636

Cimitero Monumentale. (4) Šie lielie kapi sanāca mūsu pirmais apskates objekts. Un tas, ko mēs redzējām pēdējā pusstundā pirms slēgšanas bija pietiekami, lai saprastu, ka tur būs jāatgriežas. Šajā dzīvē. img_0923img_0943img_0935img_0909

Como Corso 10 (5) ir ielas iekšpagalmā. Dārgo zīmolu veikals – galerija, kur var aptaustīt Celine somu, lai zinātu, kam krāt naudu un sasmaržot visadas smaržas, ko neatradīsiet taxfree veikalos. Bet visvairāk man patika izstāžu zāles ar to saturu un grāmatnīca. Tā pat vairāk bija kā grāmatu, kuras es lielu daļu gribētu sev, izstāde. Par žurnālu piedāvājumu nemaz nerunājot.img_0953img_0974img_0975img_0978img_0979img_0980img_0982

Brera. (6) Rajons, kur mēs dzīvojām, kur ir visvairāk un foršākie, un stilīgākie bāri un restorāni, un cilvēki, kas nav tūristi. Pateicoties tam, šajā reizē pat neaizgājām līdz Domam un visos tūrisma bukletos atainotajai shopping galerijai, kurai noteiktos diennakts laikos pat grūti izspraukties cauri.img_1146

Katra mēneša pirmspēdējā svētdienā ir krāmu tirdziņš.

Katra mēneša pirmspēdējā svētdienā ir krāmu tirdziņš.

Navigli. (7) Salīdzinoši jaunāka aktuāla vieta ap kanālu. Drusku atgādināja Venēciju. Arī mums visiem pazīstamā māklinieka Pētera Līdakas izstāde atklāta tieši šajā Milānas daļā.img_1153img_1166img_1156

Milānā ir 4 galvenās ekskluzīvo veikalu ielas, kuras veido kvartālu – Quadrilatero della Moda. Man tomēr tuvākā ir Via della Spiga. (8) Tur ir tas, ko es saprotu ar window shopping, (ko lielākā daļa arī tur dara). Vēl iedomājos, ka tas ir drusku tā kā staigāt pa modes žurnālu, reāli iekāpt žurnālā un staigāt pa tā lapām.img_1038

img_1035

Pusdienas itāļi servē no 12 – 15. La Prosciutteria (9) nonācu, pirmkārt, šī iemesla dēļ, jo nespēju sevi  ātrāk izvest no Triennāles. Precīzāk no grāmatu veikala. Un, otrkārt, šī vieta jau bija nokļuvusi manā redzeslokā dēļ nosaukuma un manas kaislības uz šķiņķi kombinācijā ar sieru un vīnu. Piedāvājums perfekts! Bet tas, protams, nav vienīgais, ko tur var dabūt, ir vēl visādas panini un pārējais uz melnās tāfeles aprakstītais no kā es neko nesapratu. Bet bija jauki, ka pie espresso man atvainojās par brūnā cukura neesamību. Un nebija pat tā, ka es prasīju brūno cukuru. Varbūt, es izskatos pēc tādas, kura grib brūno cukuru. Kurai vajag brūno cukuru.img_1663img_1661Speciāli neiekļāvu vairāk restorānus, jo tie būs jāmeklē pašiem. Uzreiz pēc tam, kad izlasījām viedokli, ka slikti paēst Itālijā praktiski nav iespējams, mums tas izdevās. Ir nācies vilties gan citu ieteiktajos, gan pašas atrastajos. Un ir gadījies, ka vieta, kur nokļūsti apstākļu spiests (piemēram, jāgaida, kamēr laidīs viesnīcā), raisa vispatīkamākās atmiņas.

Par viesnīcu. Rekomendēju šo – Hotel Ritter (0), kas, protams, nav labākā viesnīca, kur jel kad esmu palikusi, bet ideālākā cenas un lokācijas (Brera) kombinācija gan.

img_1554

KATE

Pirmajā septembrī savai krustmeitai Katrīnai, kura sāk iet pirmajā klasē, (un principā visiem) novēlu mācīties un kļūt gudriem. Jo, kā man tētis mācīja – to, ko Tu iemācīsies, Tev nekad nevarēs atņemt. Pie tā arī turos.

P.s. Ar krustbērniem forši – nekādu rūpju tikai prieks. Tāpēc, lūk, arī priecīgas bildes. Paldies!

IMG_1805IMG_1856IMG_1875IMG_1876IMG_1910

5as FILMAS

Festivāls Baltijas pērle man ļoti patīk. Jau gadu no gada. Patīk viss – sākot ar bukletu, kurš turpina būt dizainiski nemainīgs un, kurā kāds jauks cilvēks rūpīgi aprakstījis katru filmu, detalizēti norādot aktierus, valstis, nominācijas un pat filmas garumu. Es veltu īpašu laiku tā izpētei, atlocot to filmu lapas, kuras gribētu noskatīties. Realitāte ir tāda, ka redzu aptuveni pusi no vēlamā. Šogad skatīšos 5as filmas. Esmu jau nopirkusi biļetes, sarunājusi līdznācējus. Dažas gan es skatīšos viena, jo tomēr tas ir diezgan apgrūtinoši – jums jāsakrīt ne tikai laikiem, bet arī gaumei uz kino. Man vieglāk ir noformulēt, kas man nepatīk – pārāk jocīgas filmas, stulbas komēdijas, zinātniskā un cita fantastika, šausmu filmas, grāvēji, multfilmas un tādas filmas kā Harijs Poters un Gredzenu Pavēlnieks. Ok, bet par to, kas patīk – lūk mana šī gada Baltijas pērles filmu izlase:

ŠEHEREZADE

Uz Šeherezadi gāju otro reizi. Un iešu arī trešo. (Maz kas ir labāks par baletā pavadītu laiku.) Jo vairāk skatos, jo interesantāk. Pirmajā reizē galvenajās lomās dejoja Raimonds Martinovs ar Ievu Rāceni – bezgala skaisti. Tikko otrajā – Raimonds Martinovs ar Alisi Prudāni. Un Viktorija Jansone viņa mīļākās sievas Zubaidas lomā. (Viktorija vispār viena aizpilda skatuvi.) Arī bezgala skaisti. Bet pilnīgi savādāk. Vēl vairākkārtēju skatīšanos man interesantu padara fakts, ka saturā es iedziļinos tikai ar otro reizi. Un, kad Tu saproti, ka daži no personāžiem, kas visu izrādi dejo, izrādas ir jau sākumā nogalināti (dejo viņu gari), izrāde iegūst pavisam citu garšu.

Kas vēl. Tērpi – izcili. Mūzika – dievīga. (Viens caurvijošais motīvs nepamet manu galvu vēl ilgi pēc izrādes. Palīdz arī tas, ka Spotify ļauj klausīties atkal un atkal!) Beigas ir īpaši pārsteidzošas. Izrāde ir kompakta, ar vienu starpbrīdi, bet ir tik aizraujoša, ka šķiet divreiz garāka nekā īstenībā. Visu par izrādi var izlasīt šeit.xlarge_c02eSeherezade_2b_773472773489

p.s. Iepriekšējo reizi es rakstīju par Romeo un Džuljeta.