Parīzes epizodes

Uz Parīzi es gribu braukt vēlreiz. Bet šoreiz ar vīrieti un dzert rozā vīnu kafejnīcā uz ielas, kā meitene bildē*IMG_6609Varbūt, es mēdzu pārāk aizrauties ar cilvēkiem, bet ne tik ļoti, kā Parīzē ar rozā vīnu. Bij vietas, kur tas pat bija beidzies. Parīzietes es atpazinu uzreiz – pēc sarkanajām lūpām, šķērsām pārliktās second hand somas, krūštura neesamības un vēl kaut kā netverama, kas man nekādi neļautu to atkārtot pat izpildot visus iepriekšminētos nosacījumus. Cilvēki ar bagetēm. Reāli visapkārt staigā cilvēki ar bagetēm rokās un somās, visbiežāk divām. Man arī mēģināja uzreiz pārdot abas, esot izdevīgāk. Un resni tur bija tikai tūristi. Rīgā nekad neesmu atļāvusies tā vienkārši nopirkt un ēst baltmaizi, pie tam uz ielas. Bet nu bagete plus parka soliņš un Rīga mazā Parīze. Kas vēl. Sievietes un vīrieši uzkrītoši pārvietojas ar audumu maisiņiem somiņu vietā. Nevis kā pie mums, kur dabas draugi (es, protams, arī), tos nes līdzi uz lielveikalu, bet tā, ka var redzēt, ka viņiem tur visa parastā somiņas iedzīve iekšā. Un kontrastam šai šķietamajai nevīžībai – vīrieši baltos, izgludinātos kreklos svētdienā eleganti pavada laiku. Tam, ko jūs velkat mugurā, arī brīvdienās ir nozīme. Sasveicināšanās koncepts. Vēroju īpaši. Ja ir tuvi cilvēki, tad sabučojas uz abiem vaigiem – kā vīrieši, tā sievietes, bet, ja vēl nav tik tuvu pazīstami, tad sarokojās. Būt interesanti zināt, kurā brīdī viņi satuvinās. Bet vispār šī sveicināšanās atvadīšanās ceremonija ļoti fascinē. Asociējas ar tādu cieņas izrādīšanu pret satikto cilvēku. Nav kā pie mums (ok, ne vienmēr un ne visiem, bet bieži) – ja labi pazīstami, tad čau, ja ne pārāk, vienkārši pamet ar galvu. Zinu, pati tā daru. Bet nepatīk. Gribētos savādāk. Kā Parīzē. Dzīvojām Le Marais, ko man ieteica visi un es iesaku. Sēna – skaista un apdzīvota upe. Kājas iesaku mērcēt Luvras strūklakā. Cafe de Flore – pārspīlēti dārgi, bet tas netraucēja aiziet divas reizes trīs dienu laikā, kurpes var nopirktlētāk. Bet tajā nākamajā reizē, kad mēs brauksim, es gribu iet atkal, bet sēdēt iekšā, kā vietējie.

* pārsteidzošākais ir tas, ka šajā miljonu pilsētā tieši šo meiteni ar savu draugu es redzēju arī atpakaļceļā lidostā. Viņa gan aizlidoja uz Ibizu.

TABLETĪTES

Šodien esmu īpaši labā noskaņojumā. Lielā mērā norakstu uz to, ka labi izgulējos. Kādēļ šo faktu gribu atzīmēt – jo tas tik ļoti iepriecina. Labsajūta kā pēc pāris dzirkstoša dzēriena glāzēm. Totāli nebesī, kas vakar totāli izbesīja. Ko man gribās – šādu sajūtu katru dienu. Nopietni domāju, kā apzināti sasniegt šādu stāvokli bez apreibinošu vielu lietošanas.

Ok, vēl viens iemesls varētu būt. Vairāk nekā nedēļu mocījos ar neizprotamām muguras sapēm, kuras pie tam izstarojās uz roku un neļāva man gulēt. Briesmīgi. Bet jūtu, ka būšu tās pamazām apkarojusi. Un pieņemu, ka no tā, ka pēkšņi vairs nesāp, arī var nonākt labā eiforijā.

Un vēl es sapratu, ka mani mierīgi varētu nozāļot. (Lūdzu, neuztvert šo nopietni.) Vienkārši manas muguras problēmas, protams, tiek apkarotas arī ar dažādām zālēm un, kad man ārste šodien saka, ka, kad injekcijas būs beigušās, tad viņa man izrakstīs tās citas pretsāpju zāles, mani pilnīgi pārņem tāda kā prieka sajūta – ooo, tabletītes, uz receptes, jā, lūdzu!!! Esmu totālā sajūsmā par mūsdienu medicīnu un farmāciju. (Varbūt, tādēļ arī man vienmēr veicās nonākt tā teikt vislabākajās rokās.) Bet nu kā var būt, ka ir tādas mazas ripiņas, kas organismā zin, ko darīt un spēj darīt brīnumus, ameizing!!! (Ok, ok, visu ar mēru.) Ar šo es gribu teikt, ka noteikti neesmu no tiem, kas zāles lieto galējā krīzes situācijā. Vai arī man tā krīze vienkārši pienāk daudz ātrāk nekā citiem.

Un noslēgumā dziesma. Klausos uz repeat jau vairākas dienas. Stāsts tāds – protams, sāku skatīties jauno Tvinpīku. (Jo par pirmajām divām sezonām biju sajūsmā, gaidot noskatījos vēlreiz no A līdz Z.) Un pirmās jaunās sērijas beigās dzied. Grupa. Ļoti skaisti. Titros redzu – Chromatics, atkal esmu sajūsmā. Agrāk ļoti patika, bet nu gadiem nebiju klausījusies. Enjoy!

NEIZBĒGAMAIS / Statoil >> Circle K

Sen neesmu rakstījusi par profesionālām lietām, bet pagājušajā nedēļā man bija tā iespēja apmeklēt pasākumu (paldies, jaunajai darba vietai McCANN Riga un Kristapam Siliņam) un uzzināt, kādēļ Statoil maina nosaukumu uz Circle K un arī detaļas, kā tas līdz šim ir noritējis Skandināvijas valstīs. (Lai nerodas pārpratumu, man nav nekādas tiešas profesionālas  saistības ar šo gadījumu, tas nav mans klients.)FullSizeRender

Pirms runāt par detaļām, pievienošos Andra Rubīna (DDB Latvija) teiktajam, ka prieks, ka šāda tikšanās tika organizēta tieši komunikācijas speciālistiem (paldies Komunikācijas Aģentūrai un Circle K Latvija) un bija iespēja uzzināt vairāk un detalizētāk par šo gadījumu no pirmavotiem, jo, protams, tas ir ļoti interesanti un netiek piedzīvots ne katru dienu, ne gadu. (Pēdējais Latvijā, ko atceros, bija Hansabankas nosaukuma maiņa uz Swedbank.) Bet teikšu atklāti, ka papildus profesionālajai interesei man šis gadījums totāli nesaista un līdz ar šo ierakstu arī domāju beigt par to domāt. Bet gribējās arī uzrakstīt, jo pēc tam saņēmu diezgan daudz jautājumus – nu, kapēc tad tas notika?? Un tas nosaukums tik nesmuks… (Nekas, iepatiksies.)

Tad nu lūk, ko es uzzināju. Un, šo es rakstu tīri no tā, cik atceros, jo, kā jau minēju, man nav nekādas intereses tērēt laiku, pētīt vairāk, meklēt informāciju, precizēt faktus… Statoil, līdz ar vēl triju dažādu zīmolu degvielas uzpildes stacijām 20 pasaules valstīs, ir iegādājusies Kanādas korporācija un loģiski, ka viņiem no biznesa viedokļa ir daudz izdevīgāk visu palikt zem viena nosaukuma un zīmola. Viņi secinājuši, ka cilvēku vajadzības visā pasaulē ir līdzīgas, tādēļ to mierīgi var darīt. Lūk arī video – ne īpaši labā kvalitātē, bet labi paskaidro domu:

Jauno logo viņi veidojuši, mēģinot tajā ietvert kaut ko no katra līdzšinējā zīmola un padarot maksimāli pieņemamu katrā no tirgiem. Piemēram, Statoil oranžā lāsīte ir izveidojusies par oranžo līniju Circle K logo. (Nezinu, vai tas palīdz, bet mīļi protams.)

Tai pat laikā skaidrs, ka viņiem daudz būtiskāk, kā to varēs izrunāt Amerikā, ne Latvijā un, starp citu, Norvēģijā to ir izrunāt tik pat sarežģīti kā pie mums. Tur zīmola maiņa notika jau pirms gada un, kā SMFB reklāmas aģentūras pārstāvji stāstīja, ka tur tas bija vēl trakāk – līdzīgi, kā nomainīt “kroņa dārgumu”. Tai pat laikā tagad, atbraucot uz Latviju, un ieraugot Statoil, viņiem ir sajūtas par kaut ko novecojušo no pagātnes, nekādas nostaļģijas.

Tādēļ, man liekas tik neizprotami un muļķīgi par šo lietu vispār cepties. Bet, parunājot ar cilvēkiem, tāda sajūta, ka nosaukumu maina jūsu bērnam, vai sunim. Hallo, tā taču ir tikai degvielas uzpildes stacija, kura jums nepieder un neko nav parādā. Lai arī kāds būtu vārds, ja saglabāsies saturs, jūs tāpat tur brauksiet un dzersiet un ēdīsiet, un čurāsiet. Ak dievs, ja nepatīk, ir taču Virši un Lukoil, un var braukt ar vilcienu un autobusu, un vārīt kafiju mājās, un iet mežā. Tā ir katra brīva izvēle. Vai arī šāds viedoklis, ko saņēmu Twitterī:FullSizeRender (1)Kā tad. Varētu padomāt, ka Statoil bija labdarības iestāde. Circle K joprojām nodrošinās darba vietas 100 000 cilvēkiem visā pasaulē un arī daļai Latvijas iedzīvotāju.

Paralēli iepriekš rakstītajam, kas, kā nojaušat, mani diezgan tracina, sajūsminos par to, cik lielu nozīmi zīmols spēj radīt cilvēku dzīvēs, pareizi atbildot uz viņu visprimitīvākajām, dabiskajām vajadzībām brīžos, kad tās visvairāk nepieciešams apmierināt.

Un noslēgumā teikšu tā – protams, ir cilvēki, kuri joprojām skumst pēc lata, vai pat padomju laikiem (pieņemu, mazāk pēc Hansabankas), bet es tomēr esmu par to, ka pārmaiņas ir uz labu un nevajag cepties par lietām, ko nevari ietekmēt.

P.s. Es neatbildēšu uz komentāriem par šo tēmu, neiesaistīšos diskusijās, jo, ziniet, man (un arī jums) ir dzīvē jēdzīgākas lietas ko darīt.

I’M BACK!!!, CERVINIA, DARBA MAIŅA

Ir jau pagājuši vairāk kā divi mēneši, kopš esmu ko rakstījusi. Bet, lai arī cik gara būtu pauze, es vienmēr atsāku. Pati daudz domāju, kādēļ nevaru pieturēties pie kaut kādas regularitātes. Nav jau tā, ka man nebūtu laika. Bet vienīgais pie kā es esmu nonākusi ir, ka esmu vienkārši slinka un nedisciplinēta. Diemžēl nav nekāda cita skaista, tēlaina iemesla, lai kā arī man gribētos. Ar citām lietām ir drusku vieglāk sevi motivēt. Piemēram, arī ar jogu es nodarbojos, lai nesajuktu prātā, tas nomierina manu nervu sistēmu, mazina trauksmi. Vispār ne tādēļ, ka izdomāju, ka tas baigi labi izklausās. Es vienkārši izvairos no sekām. Ļoti labi zinu, cik lielu pauzi varu ieturēt. Esmu atkal pārgājusi uz rītiem, jo saistībā ar visu to darba maiņu vakaros jau esmu tik emocionāli pārņemta, ka neviena mana daļa nespēj piespiest mani izritināt to paklājiņu. Bet vispār šis vienmēr būs interesanti, jo gan joga, gan rakstīšana, kad es to daru man ļoti, ļoti patīk, bet tas mentālais process un cīņa ar sevi, lai līdz tam nonāktu…

Bet, ko es gribētu pieminēt attiecībā uz februāra mēnesi, ir divas lietas. Sākšu ar to, ka nedēļas laikā pieņēmu lēmumu nomainīt darbu, aizejot no MOOZ!, kur pie Ērika nostrādāju 10 ļoti labus un vērtīgus gadus. Tā bija ekskluzīva reklāmas skola. Pie tam darba maiņa nebija nekas plānots un apliecināja to teicienu, ka viss var mainīties nedēļas laikā. Tas arī apliecinaja to, ka nekad nesaki nekad, jo likās, ka, ja es mainīšu kaut ko savā darba dzīvē, tad nu nekādā gadīumā neiešu uz citu reklāmas aģentūru, ko es tieši izdarīju. Tas bija pareizs lēmums, kuru nevienā brīdī nenožēloju. Bet tas tomēr bija arī pārlieku emocijām apvīts process, priecājos, ka tas ir beidzies un manā emociju jūrā pamazām iestājas relatīvs miers. Jo viena lieta ir aiziet no veca darba, bet ne mazāk satraucoši bija uzsākt jaunu. Bet par šo tēmu pagaidām beigšu.

Un otra lieta ir tā, ka pa vidu darbiem es biju slēpot. It kā nekas tāds, bet tas bija viens no patīkamākajiem braucieniem, cik varu atcerēties. Atklāju Cervinia – Itālija uz Šveices robežas. Labākais tajā visā bija tas, ka bija salīdzinoši daudz sniega un piecas saulainas dienas pēc kārtas. Ja tā nebūtu, tam viesnīcas numuram ar balkonu un skatu uz kalnu arī nebūtu tik lielas nozīmes. Bet kopumā nezinu no kā tas man ir, laikam jau, ka no bērnības, bet tā laime, ko es izjūtu slēpojot un skatoties uz kalnu virsotnēm ir neaprakstāma. (Bet tas tikai labā laikā. Sliktajā lielākā laime ir par spīti tam nokļūt kafejnīcā.) Vispār, nedaudz līdzīgas izjūtas man ir, skatoties labu baletu vai klausoties atsevišķus klasiskās mūzikas skaņdarbus dzīvajā izpildījumā, tādēļ esmu apņēmusies maksimāli un apzināti iekļaut šīs lietas savā dzīvē.

Ar šo arī beigšu, pievienojot 13 bildes un vienu video (ēdām mēs daudz) no Itālijas kalnu ceļojuma, kamēr vēl galīga vasara nav iestājusies.12345678910111213

 

PŪCE (JANVĀRIS’17)

Šogad man vairs negribās rakstīt tik daudz par to, ko es darīju un, kur biju, bet vairāk par to, ko es sapratu. Un svarīgākā (tiešām es ļoti priecājos par šo savu janvāra atklāsmi) atziņa janvārī ir tā, ka nevajag sevī nogalināt Pūci. Es kaut kā visu laiku dzīvoju ar domu, ka veiksmīgi, apmierināti, laimīgi cilvēki, (kāda es, protams, pa katru cenu cenšos būt), ceļās agri. Viņi vienkārši ceļās agri. Ilgi no rītiem neguļ. Un tā es visu laiku, jā visu savu dzīvi, bet ko īpaši iepriekšējā gadā mēģināju celties 7os, pat nedaudz pirms. Es no rīta nodarbojos ar jogu, visiem stāstīju, cik es tagad pareizi dzīvoju, un tā arī man likās. Vienīgi patiesībā bija tā, ka līdz kādai trešdienai es vēl to kaut cik spēju, bet ceturdienas, piektdienas rītos es cēlos ar domu – kāpēc es sev to nodaru, bet tad pirmdien pēc brīvdienām es atkal saņēmos! Apmēram līdz trešdienai. Vēl viens blakus efekts. Gulēt man vajag 8 stundas, (tad es vienkārši esmu sev un apkārtējiem daudz patīkamāks cilvēks), tas nozīmē, ka man 11 vakarā jau ir jābūt aizmigušai. Tas man totāli nestrādā – man iestājās pret sevi tāds mazā bērna sindroms. Tā bieži novērotā situācija, kad mazus bērnus mēģina likt gulēt, bet viņiem vēl gribās paspēlēties. Man arī vakaros gribas paspēlēties. Un tad man pēkšņi kaut kā viss saslēdzās. Un es pati sev pajautāju – n**** es tā daru!? Un tagad es no rīta ceļos pēdējā brīdī, lai kaut cik laicīgi būtu darbā. Ceļos ar aizraujošāko domu – ko gan es varētu apēst brokastīs!? Ar jogu es nodarbojos vakarā. Kad nu es ierodos mājās. Tas tāpat ir tikai plus/mīnus pusstunda, citiem tik pat ilgs laiks paiet, lai izvestu ārā suni. Un ko vēl es gribētu atzīmēt – es beidzot (ar trešā gada piegājienu) izpildīju yogawithadrienne.com šī gada janvāra yogarevolution 31 dienas challenge. Iepriekšējos pāris gadus es ap 27to/28to datumu izdomāju, ka – ai nav man sevi nekādai sistēmai jāpakļauj un pametu. Bet šogad (kā Pūcei:) man sanāca. (Ok, es izlaidu 3 dienas, bet to kompensēju nākamajā izpildot tās un iepriekšējās dienas programmu.)

Marching Owls

Maršējošā pūce. Foto: Bulls Press

Kopumā janvāris bija kolosāls mēnesis – biju arī uz diviem teātriem, atsāku apmeklēt taizemes masāžu, biju uz Jura Dimitera izstādi, sāku skatīties Twin Peaks seriālu (jo uzzināju, ka pavasarī būs turpinājums un sapratu, ka man baigi patīk, bet nu neko neatceros par ko tur bija), atteicos no televīzijas un tā vietā esmu traki aizrāvusies ar podkāstiem.

Tā lūk. Un februāris būs vēl labāks, jo braukšu uz Itāliju slēpot!

 

DECEMBRIS’16

Ar decembri man ir krīze. Jo, pirmkārt, tas likās ļoti garšs mēnesis. Otrkārt, visa bija tik daudz. Un, treškārt, tā visa rezultātā es no vienas puses neko vairs neatceros, kas notika. Bet no otras arī negribu rakstīt tagad visu nakti. Tādēļ mēģināju salikt kopā no bildēm tā koncentrēti.

VĀRNA – Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna baleta dejas performance. Man ne īpaši, bet pēc tam es noskatījos “100g kultūras. Personība.” raidījumu ar Elzu un tā inteliģence un miers, ko viņa izstaro, padarīja manus iespaidus par Vārnu galīgi nenozīmīgus. Ja viņai patīk, man arī patīk viss, ko viņa rada, dejo, saka…

OŅEGINS – opera. Tiešām patika, uzreiz. Apkārt gan runā, ka mākslinieciskais līmenis neesot pārāk augsts un vispār izskatās pēc Amoralle modes skates. Par pirmo neesmu pārāk kompetenta spriest, bet attiecībā uz tērpiem, manuprāt, tur viņiem ir īstā vieta. Es tiešām izbaudīju.

SIKSPĀRNIS – operete. Viegls gabals, bijām ar kolēģītēm. Ja vēl varētu to skatīties pie galdiņa, malkojot šampanieti, vispar būtu super. (Bet un to var arī paspēt divos starpbrīžos.)img_2883XIII – bārs. Esmu nejauši pievērsusies kokteiļiem. Un ir vietas Rīgā, kur viņi ir nenormāli garšīgi (arī dārgi), bet tu neko (nu vismaz divus toč) nenožēlo. Un ir arī vietas, kur neko tādu nevajag pasūtīt, bet tur ir citas garšīgas lietas. Galvenais, zināt, kur un ko. (Un labi, ja ir kompetenti cilvēki, kas pastāsta. Sveicieni!)img_2599img_2601MĀKONIS – vieta, kur es sagaidīju Jauno gadu. Teikšu tā. Tas nebija ideālākais scenārijs, kā es gribētu sagaidīt Jauno gadu, bet, ņemot vērā to, ka šogad negribēju palikt mājās, esmu ļoti apmierināta. (Viena no tām vietām ar garšīgajiem kokteiļiem.)img_3246MAKE-UP – savas radinieces (uz īpašiem pasākumiem, protams) es mēdzu krāsot jau pat pirms izgāju kursus. Man vienkārši liekās, ka mēreni uzkrāsoti cilvēki pēc 14 gadu vecuma vienmēr izskatās labāk. Šomēness uzkrāsoju sava brāļa meitu un viņas draudzeni uz Žetonu vakaru – un viņas kļuva tik skaistas, un priecīgas. (Lūdzu, rīt uzkrāsojieties. Nu, kaut mazliet!)img_26175.DECEMBRIS (gandrīz aizmirsu) – mana vārda diena!!! Man bija tik daudz puķes, rozes… Nu, ko es varu teikt. Mani iepriecināt patiesībā ir tik ļoti vienkārši.img_2701ZIEMASSVĒTKI, un viss ar to saistītais – jāsagādā dāvanas; jāsasaiņo dāvanas; jāaizsūta paciņas manai norvēģu ģimenītei; jāsaraksta, jānosūta kartiņas; jāsagādā mini egle savam mini dzīvoklītim (ļoti veiksmīgs pirkums šogad), jo Ziemassvētku vakara svinēšana notiek pie manis; vēl darbā pasākums, jāiet ciemos, jāmainās ar dāvaniņām, jāiet uz restorāniem, koncertiem… Ir drusku nogurdinoši (nezinu kā būtu, ja es vēl sāktu kaut ko cept un gatavot), bet tāds prieks un arī gandarījums, kad tas viss ir pagājis un izdarīts, tāds miers iestājas. Viss, protams, būtu vēl trakāk, ja man tajā laikā būtu jāiet uz darbu. Bet pie mums @ MOOZ! visiem šis skaistais laiks ir brīvs. Un nav pat jāņem atvaļinājums. (Starp citu, gandrīz visi satiktie cilvēki mani par šo apskauda.)

DŽORDŽS MAIKLS – tas, ka viņš nomira. Teikšu atklāti – pārējie šī gada aizgājēji man nebija sirdij tik tuvi, bet tādas skumjas, kādas sajutu ar šo nāves gadījumu man līdz šim bijušas tikai, kad nomira Fredijs Merkūrijs un Kurts Kobeins. Sen. Lika arī aizdomāties, ko es aiz sevis atstāšu… Mūziku notikti nē. Bet tagad nevaru izvēlēties, kuru Džordža dziesmu šeit nošērot – Last Christmas vai Freedom. Izdomāju. Jo decembris. Un gads jāgaida, lai atkal klausītos.

Bet ar ko es tiešām lepojos pagājušajā mēnesī (precīzāk mēneša pēdējās dienās) – sakārtoju un beidzot arī salīmēju savu lielo fotoalbūmu. No piedzimšanas līdz vidusskolas izlaidumam. Tas man bija gada projekts – lepojos! Un ar ko es lepojos vēl vairāk – šogad man izdevās uzrakstīt sakarīgas apņemšanās – nu tādas, kas pašai reāli patīk, nevis tādas, kādas liekas, ka vajadzētu.

Bet ko nu par to decembri – jau jauns gads, jauni iespaidi, ko gūt.

2016 novēlējums >> 2017

Man būtu grēks sūdzēties par dzīvi. Man iet labi. Pat ļoti labi. Daudzejādā ziņā man viennozīmīgi ir paveicies. Esmu par to pateicīga vecākiem un arī augstākiem spēkiem. Bet vai es esmu apmierināta ar savu dzīvi? Nē. Tādēļ nākamajā gadā un un turpmāk novēlu nesamierināties ar “iet labi” un kļūt reāli apmierinātai ar savu dzīvi. Jo atskaites punkts katrs mēs esam sev paši. Laimīgu!

P.s. Manas 2016.gada 20 laimīgās bildes.img_1846

img_0216

Adwards ordenis

img_1845

Bolderājas mežā

img_1847

Krustmeitai 1.septembris

img_2666

Ar mammu Vīnē

img_3186

Kurzeme roadtrip @ Kuldīga

img_3188

Milāna – mīļākā pilsēta

img_3189

Palermo – dream destination check!

img_3192

Opera, Oņegins

img_3193

Darbiņā

img_6964

LADC skola

img_7394

Opera – my happy place

img_7766

Vīne

img_8059

Pavasaris Usmā

img_8405

Pagalms ar māsīcām

img_9582

Roadtrip Kurzeme @ Jūrkalne

img_8853

Brālim 50

img_9989

Kapusvētkos Gulbenē

img_9120

Viena pati muzejā

img_9149

Dzimšanas diena!!!

NOVEMBRIS’16

Ļoti piesātināts mēnesis. Mazliet esmu piekususi no novembra. Saplānot daudz es protu, bet tā jau nu nebūtu problēma. Patiesībā plānošana ir visa atslēga, tikai vajag ieplānot visas svarīgās lietas, nekā nedarīšanu, piemēram. Kas it kā nav nekāds jaunums, tikai decembrī vajadzētu beidzot sākt to reāli darīt. Apsveru svētdienas – drusku tradicionāli, bet, kāpēc ne. Labi. Atpakaļ pie novembra.

1.FLAMENCO DEJAS, KONCERTS & MEISTARKLASES

Par to, ka es sāku dejot, rakstīju jau iepriekšējā mēnesī (lasīt ŠEIT). Pametusi neesmu. Tieši pretēji – liekas, būšu atradusi sev hobiju, jo kļūst arvien interesantāk. Izrādās, tā nav tikai kāju piesišana un roku paplivināšana (kā man sākumā likās). Tur ir dažādi deju veidi, ritmi, mūzikas, svārki, kurpes un vēl tas viss, ko es nezinu. Ir sajūta par veselu neatklātu pasauli, kas nekad nevarētu apnikt. Īpašu pacēlumu radīja 4flamencomen grupas koncerts un 3 (!!!) meistarklases. Bet arī jocīgi tomēr satikt cilvēkus, kas dzīvē nodarbojas tikai ar to. Forši!

2. TEĀTRIS: MĒDEJA & PAKĻAUŠANĀS

Mēdeja Krievu drāmas teātrī man likās ļoti laba izrāde, Guna Zariņa ir izcila aktrise, bet emocionāli neuzrunāja. Pilnīgi pretēji bija ar Pakļaušanos JRT, kas komunikācijas telpā iemantoja skandalozas izrādes slavu. Bet mani uzrunāja tik ļoti, ka tam veltīju pat atsevišķu ierakstu blogā ŠEIT. (Tur ir arī par teātra skatīšanos vispār.)

3. TIKŠANĀS: BRUNCH & ILONČIKI

Novembris ir arī tāds kā tradīciju mēnesis. Katru gadu kādā nedēļas nogalē braucam pie manas māsīcas, kura dzīvo burvīgā mājā ārpus Rīgas un dievīgi gatavo (win-win) uz branču. Un šogad tas vēl sakrita ar to skaisto pirmo sniegu. Savukārt, Ilončiki ir divas Ilonas ar kurām es nostrādāju savu laiku Skonto Būvē (diezgan skarbos apstākļos). Un, lai arī pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, acīmredzot tie apstākļi mūs tā ir satuvinājuši, ka turpinām tikties vismas trīs reizes gadā un katra šī tikšanās ir gluži kā vakar! (Es vispār šomēnes nonācu pie tādas izjūtas, ka gribu tikties tikai ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē es jūtos labi, tīri tādā fizisku izjūtu līmenī.)img_2122

4. OPERA UN BALETS: PĒRS GINTS, MAKBETS & VĀRNA

Pērs Gints ir jaunākais šīs sezonas baleta iestudējums. Kaut kas pilnīgi savādāks, ļoti interesanti skatīties, bet teikšu atklāti – man bija par daudz teātra, par maz dejas. Otro reizi neiešu. Toties otro reizi (drusku gan arī nejauši) aizgāju uz operu Makbets un nenožēloju ne mirkli. Burvīga scenogrāfija, Mare un Roll’s tērpi, par Verdi mūziku nemaz nerunājot. Un pašā mēneša noslēgumā (vakar) nāca Vārna. Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna iestudējums Operas un baleta Jaunajā zālē. Sapratu, ka ir iestudējumi, kuru gaidīšanas prieks ir lielāks par rezultātu. Man nepatika. Visvairāk traucēja, ka tas bija neveikli, tik daudz pārkārtošanās. Iespējams, ka viss iecerētais pazuda aiz tā. Runājām, ka ļoti labi tas varētu izskatīties attēlots fotoizstādē, jo atsevišķi momenti bija vizuāli ļo skaisti. Bet pieņemu, ka to visu radīt pašiem bija ļoti interesanti.img_1981

5. KINO: NOCTURNAL ANIMALS, TAS IR TIKAI PASAULES GALS & MELĀNIJAS HRONIKA

Kino man ļoti patīk. Vai precīzāk būtu teikt, ka man patīk kino, kas man ļoti patīk. Toma Forda jaunā (otrā) filma atkal bija dievīgi skaista. Saturiski pirmā (A Single Man) patika labāk, bet šo ir vērts noskatīties vizuālā skaistuma dēļ. Tas ir kaut kāds pilnīgi cits skaistuma līmenis, kuru tu pat nevari iedomāties līdz neredzi. Bet, varbūt, tas tikai man tā. Jo skaistums mani ļoti uzrunā. Man vajag, lai ir skaisti, es burtiski kūstu skaistuma priekšā. Tīri no skatīšanās uz skaistām lietām, cilvēkiem. Protams, protams, skaistums ir ļoti subjektīvs jēdziens, bet mans skaistums ir arī Toma Forda skaistums.

Par pārējām filmām rakstīšu mazāk – Tas ir tikai pasaules gals bija traka filma, kas lika aizdomāties, ka vajag vienam pret otru izturēties labi, jo īpaši ģimenes locekļiem. Nē, vispār visiem. Labi, vai neitrāli. Jo tās negatīvās emocijas no malas izskatās briesmīgi. Un kino sadaļas noslēgumā ar bailēm pieminēšu Melānijas hroniku, kas nu jau ir kļuvusi par jauno latviešu kulta filmu. Būšu atklāta – man bija garlaicīgi un es nevarēju sagaidīt, kad būs beigas. Nav tā, ka es neizprotu šo traģēdiju, es pat biju sevī vīlusies un analizēju, kāpēc tā. Un mans šī brīža izskaidrojums ir, ka es nenoticēju. Es redzēju, kolosālo Gintu Bērziņu ar kameru aiz kadra, es redzēju, ka tā ir Baiba Broka, kas ir sveika un vesela, tā ir Sabīne, mana vārda māsa no Šveices, kura iejūtas Melānijas ādā un pati ir ierunājusi visus tekstus. Priecājos, ka citiem tā nebija un filma tiek izrādīta ar lieliem panākumiem.

6. IZGLĪTĪBA: VĪNS & ŠAMPANIETIS

Kopš saviem pirmajiem vīna kursiem uzskatu, ka to apmeklēšana ir viens no labākajiem laika un naudas tērēšanas veidiem. Un tādā veida šo pasauli esmu jau sev nedaudz atklājusi.   (Atšķirībā no flamenko, pagaidām.) Šomēness tas bija viens vakars Vīna studijas Vīna skolā, kur Jānis Kaļķis īpaši tēlaini stāstīja kā orientēties plašajā Francijas dzirkstošo vīnu, šampaniešu, baltvīnu un deserta vīnu klāstā. Skatos pierakstos, ka, viņaprāt, pēc šampanieša norīšanas mutē jāpaliek citronu saldējuma garšai. Vai nav skaisti! Un tad ar atsvaidzinātām un jaunām zināšanām devos uz Nordea Čempionu Parādi, lai sestdienā 11.00 no rīta ķertos pie ekspertu atzītajiem šī gada 100 labakajiem vīniem. (Ir arī vakara sesija, kas sākas 17.00, bet es jau otro gadu pēc kārtas dodu priekšroku rītam.) Tāpat kā pirms gada man negaršoja neviens no sarkanajiem vīniem, (nu viens bija ok). Nevaru īsti saprast, vai man nesakrīt gaume ar žūriju, vai arī vaina ir tajā, ka tiek sākts ar dzirkstošajiem un baltajiem, un tās izjūtas rodas uz to fona. Nākamgad būs jāmēģina no otra gala.img_2072

7. VIESĪBAS: 18.NOVEMBRIS & KAPUSVĒTKI

Nobeigšu es ar tradīcijām apgrieztā secībā. Vispirms – Kapusvētki (īstenība tas ir svecīšu vakars katru gadu pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes.) Tas ir priecīgs notikums, kad satikt radiniekus, pastaigāt pa kapiem, nosalt un ēst pusdienas ar skābiem kāpostiem pie mammas. Pirms tam ir 18.novembris – līdzīgs, bet greznāks pasākums, ar pucēšanos, lai jaukā, siltā mājas gaisotnē (ar to es gribu teikt, ka nekādi nepierunāsiet mani iet skatīties salūtu) atzīmētu mūsu valsts pastāvēšanu. Interesantākais ir tas, ka abiem šiem pasākumiem ir noteikts, nemainīgs un atšķirīgs viesu sastāvs.img_2089img_2096img_2097P.s. Tabitai ar šomēness velk uz siltām patīkamām virsmām.img_2200

PATIKA

Galvenais iemesls, kāpēc es par šo gribu uzrakstīt, ir mans izbrīns pašai par sevi, kā komentāri feisbukā mani gandrīz atturēja no Pakļaušanās apmeklēšanas. Ka es būtu varējusi palaist garām ko tik labu. Bet paldies Zanei Bērziņai, kura mani tomēr iedrošināja iet uz šo izrādi, kas man primāri likās būs rietumu sievietēm aizvainojoša un pārmetoša. Vēl es gāju, lai saprastu par ko visi runā. Lai man būtu savs patiess viedoklis.

Izrāde man ļoti, ļoti patika. Neesmu gan lasījusi grāmatu, bet man pat grūti iedomāties, ka kādam varētu nepatikt. Bet ar to man vienmēr grūti – sadzīvot, ja cilvēkiem nepatīk tas, kas man patīk. (Savukārt, man var mierīgi nepatikt tas, kas patīk lielākajai daļai. Tas ir okei. Paradoksāli.) Es arī nekad nepalieku uz izrādēm, kuras ir “jāiztur”. Esmu gājusi projām arī pēc pirmajām 15 minūtēm. (VDT “Meistars&Margarita”. Labi, ka viesizrādes Dailē, ka nebiju uz Valmiera aizbraukusi.) Jo padomājiet, jūs jau esiet iztērējuši naudu un nopirkuši biļeti, bet ja nepatīk, kāpēc vēl velti iztērēt laiku? Vecais abais teiciens “laiks ir nauda” šeit ir īsti vietā. Vēl viena metode, kā es secinu, vai kāds iestudējums man ir paticis vai nē ir, ja pēc izrādes man par to ir jādomā un ar sevi, un citiem jādiskutē – cik laba tomēr bija aktierspēle un interesantas dekorācijas, un tērpi…. Ja patīk, tad patīk un nav jāizdomā, ka patīk.

Principā bija vēl lietas, kas bija pret to, lai es ietu uz Pakļaušanos – 4 ar pusi stundu garums, man pat Oblomovu bija grūti izturēt. Ka es nebūt neesmu sajūsmā par visām Hermaņa izrādēm. Revidents man bij nu tā… (12.krēsli gan patika!) Par viņu kā cilvēku, režisoru, mākslinieku gan esmu sajūsmā. Bet par to beigās.img_2011

Turpinot par Pakļaušanos, kas tieši gāja pie sirds. Viss. Sākot ar vēderdejotājām (tās apaļīgākās bija daudz labākas un blondajai pēdējā dejā bija pat ļoti erotisks tērps) līdz aktierspēlei, mūzikai, scenogrāfijai… Arī tas, ka bija tik gara. (Abus starpbrīžus var ļoti labi pavadīt kafejnīcā.) Protams, pagarie monologi prasīja zināmu koncentrēšanās spēju. Otrajā cēlienā bija tāds zināms lūzuma punkts, bet tas lika aizdomāties, ka mēs jau esam pieraduši pie teātra kā izklaides – aizej uz pāris stundiņām, pasmejies (vai paskaties, ko nopietnāku) un pa mājām. Bet šeit es jutos kā reāli pavadījusi kārtīgu vakaru teātrī. Es nezinu, vai tas tā bija domāts, bet forši bija uztaisīts, ka, kamēr viens no tēliem runāja, pārējie turpināja pastiprināti iedzert. Tik cilvēcīgi – kurš gan nav bijis tajās ballītēs, kur kāds runā un runā, un tu jau tikmēr strauji iztukšo labi, ja tikai otro vīna glāzi.

Bet es nesapratu, kāpēc tā izrāde tika saukta par skandalozu. Tāpēc, ka pateica, ka rietumu sabiedrība ir degradējusies!? Nu to jau it kā var redzēt tāpat. Cits vairāk, cits mazāk. Es arī totāli nejutos aizskarta kā sieviete. Viss bija tā komiski un smieklīgi. Rupjības nu jau tiek runātas gandrīz katrā otrajā izrādē, šeit man tas traucēja mazāk kā Nastavševa “Melnajā spermā”. Bet nu, cilvēki ir dažādi, kam kārtējo apstiprinājumu var gūt, palasot atsauksmes JRT mājas lapā. (Iesaku.)

Beigās, kā solīts, par Alvi Hermani. Diezgan jocīgi šito rakstīt, jo pēc kaut kādiem pēdējā laika viņa izteikumiem un sabiedrības reakcijas uz tiem (un uz izrādi) pat rodas sajūta, ka man ir jāpaskaidro (jātaisnojās), kāpēc viņš man patīk. Es pat sāku no tā kautrēties. Hermanis nav man nekāds elks vai pielūgsmes objekts, bet es cienu cilvēku par to, ka, pirmkārt, viņš ir radījis JRT. Un to nekas nemainīs. Jo, kur tad es citur ietu uz teātri? Joprojām citur ir salīdzinoši ļoti vājš piedāvājums un aktieri. (Ir pat izrādes pēc kurām spriežam, ja tas tiktu iestudēts ar cita teātra aktieriem, būtu galīgi garām.) Otrkārt, viņš iestudē izrādes visā Eiropā, parādiet man vēl kādu tautieti no šī pīļu dīķa, kas būtu tik daudz sasniedzis šajā jomā. Kā arī pie tā visa viņam ir 7 bērni (lielāka varbūtība, ka kāds būs mantojis viņa talantu) par kuriem viņš iespēju robežās rūpējas, kā es, pavadot laiku vannā ar viņa Dienasgrāmatu esmu sapratusi. (Starp citu, ļoti laba, iesaku. Arī viegli lasās.) Viņš uzdrošinās paust viedokli, kas ir atšķirīgs un līdz ar to izraisīt diskusiju sabiedrībā. Pēc tam jau katra paša ziņā ir piekrist vai nepiekrist.img_2063

 

MILANO

Beidzot. Beidzot man arī ir sava mīļākā pilsēta. (Rīga ārpus konkurences.)

Ņemot vērā manu sajūsmu par visu francisko, mierīgi varētu būt Parīze. (Pieļauju tā varētu būt arī kaut kāda pasaules mīļāko pilsētu topa pirmajā vietā.) Bieži izskan Ņujorka, Londona, Roma…, bet man ir MILĀNA. Pēdējā ceļojuma laikā guvu tam nešaubīgu apstiprinājumu. Jo tur ir viss – industrializācija, kultūra, vēsture, bohēma, mode, māksla, opera un balets. Varētu nodzīvot vēl vismaz nedēļu, lai tikai apstaigātu restorānus, kuros kārojās paēst. Palika vesels saraksts ar vietām, kur gribētos pabūt, apskatīt un arī atgriezties (kā, piemēram, Triennālē un lielajos kapos). Bet konkrēti izkristalizējās 9 vietas, ko gribu jums ieteikt. Tur es tiešām īpaši labi pavadīju laiku.

Un, ja jūs tiešām esiet gatavi uzņemt tās kalorijas, tad Latte Bianco (1) ir vieta, kur to vērts darīt. Kaut kā izveidojies priekšstats, ka saldējums Itālijā ir kaut kāds labāks nekā citur – gelato, gelatterie… Man pagaidām tikai šajā konkrētajā vietā. (Praktisks padoms – vispirms jāiet pie kases samaksāt un tad ar čeku pie saldējuma letes.)img_1670

Fondanzione Prada. (2) Tas ir nekurienē. Noteikti neejiet ar kājām. (Kā mēs.) Brauciet ar metro vai taksi. Un ziniet, ka tas nav nekāds Prada modes nama muzejs, bet tāds kā kultūras centrs, kas pats par sevi ir ļoti arhitektoniski un vizuāli interesants, un tāds ir arī tā saturs. Bet tā nav nekāda tradicionālā māksla. (Māsai nepatika.)img_1068img_1071img_1090

img_1104img_1107

La Triennale di Milano. (3) Rītā, kad es uz turieni devos, jutos diezgan slikti. Iepriekšējā vakarā izdzertais vīns lika par sevi manīt. Bet tiklīdz es tur nokļuvu…, man viss pārgāja, es biju sajūsmā! 5 izstādes – sākot ar mega industriālo projektu atainojumu visā pasaulē, līdz sieviešu veikumam itāļu dizainā cauri gadsimtiem, pa vidu vēl foto un arhitektūra. Blakus saturiskajam mani iepriecināja tas vēriens – tik daudz mākslas un radošuma vienuviet.img_1598

img_1610

img_1617img_1628img_1636

Cimitero Monumentale. (4) Šie lielie kapi sanāca mūsu pirmais apskates objekts. Un tas, ko mēs redzējām pēdējā pusstundā pirms slēgšanas, (par ko liecināja diezgan pretīga skaņa, kas paredzēta, lai maksimāli mazinātu iespēju palikt ieslēgtam kapos), bija pietiekami, lai saprastu, ka tur būs jāatgriežas. Un šajā dzīvē. img_0923img_0943img_0935img_0909

Como Corso 10 (5) ir ielas iekšpagalmā. Dārgo zīmolu veikals – galerija, kur var aptaustīt, piemēram, Celine somu, lai zinātu, kam krāt naudu un sasmaržot visadas smaržas, ko neatradīsiet taxfree veikalos. Bet visvairāk man patika izstāžu zāles ar to saturu un grāmatnīca. Tā pat vairāk bija kā grāmatu, kuras es lielu daļu gribētu sev, izstāde. Par žurnālu piedāvājumu nemaz nerunājot.img_0953img_0974img_0975img_0978img_0979img_0980img_0982

Brera. (6) Rajons, kur mēs dzīvojām, kur ir visvairāk un foršākie, un stilīgākie bāri un restorāni, un cilvēki, kas nav tūristi. Pateicoties tam, šajā reizē pat neaizgājām līdz Domam un visos tūrisma bukletos atainotajai shopping galerijai, kurai noteiktos diennakts laikos pat grūti izspraukties cauri.img_1146

Katra mēneša pirmspēdējā svētdienā ir krāmu tirdziņš.

Katra mēneša pirmspēdējā svētdienā ir krāmu tirdziņš.

Navigli. (7) Salīdzinoši jaunāka aktuāla vieta ap kanālu. Drusku atgādināja Venēciju. Arī mums visiem pazīstamā māklinieka Pētera Līdakas izstāde atklāta tieši šajā Milānas daļā.img_1153img_1166img_1156

Milānā ir 4 galvenās ekskluzīvo veikalu ielas, kuras veido kvartālu – Quadrilatero della Moda. Man tomēr tuvākā ir Via della Spiga. (8) Tur ir tas, ko es saprotu ar window shopping, (ko lielākā daļa arī tur dara). Vēl iedomājos, ka tas ir drusku tā kā staigāt pa modes žurnālu. (Jā reāli iekāpt žurnālā un staigāt pa tā lapām:)img_1038

img_1035

Pusdienas itāļi servē no 12 – 15. La Prosciutteria (9) nonācu, pirmkārt, šī iemesla dēļ, jo nespēju sevi  ātrāk izvest no Triennāles. (Precīzāk no grāmatu veikala, skat.bildi.) Un, otrkārt, šī vieta jau bija nokļuvusi manā redzeslokā dēļ nosaukuma un manas kaislības uz šķiņķi kombinācijā ar sieru un vīnu. Piedāvājums perfekts! Bet tas, protams, nav vienīgais, ko tur var dabūt, ir vēl visādas panini un pārējais uz melnās tāfeles aprakstītais (no kā es neko nesapratu). Bet bija jauki, ka pie espresso man atvainojās par brūnā cukura neesamību. Un nebija pat tā, ka es prasīju brūno cukuru. (Varbūt, es izskatos pēc tādas, kura grib brūno cukuru. Kurai vajag brūno cukuru…)img_1663img_1661Speciāli neiekļāvu vairāk restorānus, jo tie būs jāmeklē pašiem. Uzreiz pēc tam, kad izlasījām viedokli, ka slikti paēst Itālijā praktiski nav iespējams, mums tas izdevās. Ir nācies vilties gan citu ieteiktajos, gan pašas atrastajos. Un ir gadījies, ka vieta, kur nokļūsti apstākļu spiests (piemēram, jāgaida, kamēr laidīs viesnīcā), raisa vispatīkamākās atmiņas.

Par viesnīcu. Rekomendēju šo – Hotel Ritter (0), kas, protams, nav labākā viesnīca, kur jel kad esmu palikusi, bet ideālākā cenas un lokācijas (Brera) kombinācija gan.

Brauciet! (Vai arī nē.)

img_1554

Šī ir bilde no citas viesnīcas – Best Western. Tur nevajag palikt.