Ziņa par Alekseja Avečkina nāvi mani satrieca. Tik jauns? Tik skaists? Un nav izvēlēts nepareizais ceļš dzīvē. Nav kaitīgs dzīvesveids. Viņš dejoja, viņš aizkustināja līdz sirds dziļumiem simtus, tūkstošus. Vai kaut kā tika iztērēts dotais laiks? Vai tas bija reiz izteiktā piepildījums? Vai viņš to juta? Kāpēc? Kāpēc citi nevar nomirt, bet citi aiziet tik pēkšņi?

Vairākkārt pārlasīju šo Rīgas Laika interviju. Un šie citāti šķita tik zīmīgi. Un šādi viņš runāja 2005.gadā, vēl nesasniedzis 30 gadu vecumu.

“Man liekas, ja iekšā ir savs kodols vai ticība, tad cilvēks nevar izjust kaut kādu fatālu vientulību, tādu, kas piespiež lēkt laukā pa logu.”

“Man patiesībā vairs atlicis dejot ļoti maz, šķiet, ka ilgi strādāt es nevarēšu. Es negribētu uz skatuves iznākt novecojis un smieklīgs, ceru, ka man pietiks veselā saprāta. Vīrietis, kas 40 gadu vecumā lēkā pa skatuvi baltās zeķubiksēs, ir smieklīga. Un tas ir skumji. Un jau pēc 30 gadiem, kuriem es esmu pavisam tuvu, vajag ļoti prātīgi izvēlēties repertuāru, skatītes spogulī, turēt acis vaļā.”

“Man dejot ir dabiski. Cits runā, ja vinš grib otram ko pateikt, un es arī, protams, sarunājot, bet es vienmēr jutu, ka bez sarunas ir vēl kaut kas, ka es nevaru sarunā atdot visu, vienmēr paliek sajūta, ka ir vēl kaut kas, ko es gribu pateikt citādi…… Citādi es palieku nepateikts, nerealizēts.”

“Es dejoju, cik vien sevi atceros!”

“Nu jā, doma par nāvi… Bet, tā kā mēs jau vienojāmies, ka viss ir nosacīts, arī nāvi katrs izprot citādi. Kādam tas ir gals, kādam turpinājums. Nezinu, vai var nodejot nāvi, nezinu… Man tas ir turpinājums, man tās laikam tomēr nav bailes. Man liekas, ka tās nav beigas, tas ir sākums, izejas punkts.”

Lūk vārdos neaprakstāms dejas skaistums:

Personīgi esmu neizpratnē, kā mani tik ļoti var aizkustināt nepazīstama cilvēka aiziešana. Es esmu noskatījusies un izlasījusi visu par un ar viņu pieejamo informāciju. Caur šo nāvi es meklēju savas dzīves jēgu.

LTV Panorāma sižets par to, kas viņš bija: