Pēc filmas Everests noskatīšanās paliku ar jautājumu, kas izskanēja arī filmā – kāpēc? Kāpēc ir jākāpj? Īsti neviens arī nevarēja atbildēt, izņemot vienu čali, ka viņam lejā tāds melns mākonis visu laiku nāk virsū, kas kalnos pazūdot. Okei, cerams, atgriežoties ar nosaldētām kājām un bez deguna, ar mākoni tīri labi tālāk varēja sadzīvot. Bet no otras puses – skaidrs, es arī no mākoņa gribētu tikt vaļā.

Kopumā – skaisti, bezgala skaisti, interesanti – gan kalni, gan filma. Arī tas, ka cilvēki ir tik dažādi. Priecājos par visiem, kas kāpj, jo man, piemēram, pietiek no slēpošanas pacēlāja paskatīties – bet arī gribās katru gadu. Kas vēl tāds labs ieguvums no filmas – man dažreiz (bieži vien) ziemā ļoti salst vai dažkārt es kaut kā slikti sajūtos – turpmāk tādos brīžos domāšu par cilvēkiem Everestā.