Prāta Vētra ir īpaša grupa. Tā ir grupa uz kuras koncertu braucu Siguldas kultūras namā. Joprojām atceros sarkanos samta aizkarus.

Tā ir grupa ar kuru sajutos kā īsta grūpija pēc koncerta Tukumā, kad tusējām kaut kādā dzīvoklī. Saglabājusies man arī tās reizes morning after bilde.

Tā ir grupa, kuras dziesmu “Brīvdienas ir manas laimīgās dienas” vairs nespēju klausīties, jo tā tika likta uz repeat veselu vasaru manā pirmajā auto.

Prāta Vētra ir noteikts posms manā dzīvē. Negribu teikt, ka esmu ar viņiem izaugusi, bet augusi noteikti. Bija pat laiks, kad uz jautājumu, ja varētu piedzimt par jebko varēju viennozīmīgi atbildēt, ka gribētu būt Renārs Kaupers. Un nevis, ka es tur gribētu dziedāt, vai būtu viņā iemīlējusies, es vienkārši gribēju visiem patikt. (Tādu jautājumu, protams, neviens man neuzdeva.)

Nobeigumā mans Top 5 (secība ne par ko neliecina).

Par podu.

Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas. (Vārdi fantastiski!)

Jo Tu nāc.

Tur kaut kam ir jābūt.

Māsa nakts. (Ahhh…)