Mana Prāta Vētra

Prāta Vētra ir īpaša grupa. Tā ir grupa uz kuras koncertu braucu Siguldas kultūras namā. Joprojām atceros sarkanos samta aizkarus.

Tā ir grupa ar kuru sajutos kā īsta grūpija pēc koncerta Tukumā, kad tusējām kaut kādā dzīvoklī. (Manai draudzenei Lienei nebija nekāda problēma ko tādu saorganizēt.) Renārs gan toreiz neatnāca, bet vēl bija Mumiņš… Mihelsons bija vis solīdākais, un ar skaistām zeķēm. Jubalts – vistrakākais. (To var nojaust arī pēc filmas, kuras iespaidā top šis ieraksts.) Saglabājusies man arī tās reizes morning after bilde.

IMG_5214

Tā ir grupa, kuras dziesmu “Brīvdienas ir manas laimīgās dienas” vairs nespēju klausīties, jo tā tika likta uz repeat veselu vasaru manā pirmajā auto.

Prāta Vētra ir noteikts posms manā dzīvē. Negribu teikt, ka esmu ar viņiem izaugusi, bet augusi noteikti. Bija pat laiks, kad uz jautājumu, ja varētu piedzimt par jebko varēju viennozīmīgi atbildēt, ka gribētu būt Renārs Kaupers. Un nevis, ka es tur gribētu dziedāt, vai būtu viņā iemīlējusies, es vienkārši gribēju visiem patikt. (Tādu jautājumu, protams, neviens man neuzdeva, to es pati izdomāju un visiem stāstīju.)

Un tad tas beidzās. Vairs uz koncertiem es neeju. Pēdējais albums, kas man patika bija 2008.gada “Tur kaut kam ir jābūt”. Kopā ar Gustavo likās, viņi mēģinājā kaut kā citā kvalitātē. Jā, vēl Lantern, manuprāt, ir ļoti laba dziesma. Bet tautai jau vajag veco, labo Prāta vētru. Lai būtu. Jo viņiem sanāk.

Jauno dokumentālo filmu “Prāta Vētra: Starp Krastiem” gan es noskatījos – dēļ nostaļģijas un dēļ cieņas. Jo, kā teica viens no filmas autoriem Gundars Rēders – var patikt un var nepatikt, bet ir jāatzīst, ka tas ir tāds sava veida mūsdienu fenomens – 25 gadi. Man filma – nu tā. Viss it kā ļoti labi, pareizi, profesionāli, bet varēja just, ka to taisījuši divi pieauguši, pragmatiski vīrieši. Emocijas pietrūka. Bet cieņa pret grupu man pieauga.

Guvu arī pāris mācības. Filmā runāja par to, kā viņi gadiem gribējuši un mēģinājuši uz rietumiem izsisties, kur tā īsti viņus neviens negrib, bet beigās sapratuši, ka jāiet tur, kur Tevi mīl un sagaida atplestām rokām – uz austrumiem. Nu pareizi darīja. Tas lika aizdomāties, arī attiecībā uz sevi. (Vairāk gan ne ģeogrāfiski, bet par sišanos aizvērtās durvīs.) Kā arī interesanti likās, ka pagrieziena punkts grupai bija Korbīna fotosesija līdz ar kuru viņi pārdzima jaunā kvalitātē. Redz, izrādās vajag tomēr kādu no malas, pat cita skatu punkta vai sfēras, lai attīstītos. Maļoties savā sulā vien, nekur tālu netiksi.

———————-

Ieraksta nobeigumā, protams, mans PV Top 5 (secība ne par ko neliecina). Tiešām, tiešām mīļākās dziesmas, kuras joprojām spēju un gribu  klausīties.

Par podu.

Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas. (Vārdi fantastiski!)

Jo Tu nāc.

Tur kaut kam ir jābūt.

Māsa nakts. (Ahhh…)

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s