Tabita pie manis nonāca no ielas. Šeit jāpiemin rajona vetārsts Māris no Briāna ielas, kurš ne vien lieliski un par saprātīgām naudiņām rūpējas par tuvākas un tālākas apkārtnes dzīvniekiem, bet arī ik pa laikam rūpējas, lai ielas kaķi pārāk nevairojas, tos attiecīgi kastrējot vai sterilizējot, līdz ar to arī nedaudz nogriežot no vienas auss (pavērojiet uz ielas, atpazīsiet). Ielas kaķi ir dažādi – ir pilnīgie mežoņi, kurus pēc atmošanās labāk palaist atpakaļ ārā pēc iespējas ātrāk, bet ir tādi, kurus žēl laist prom. Tā teikt nav dzimuši ielai. Tiem tiek meklētas mājas.

Tabitai paveicās – lai arī pirmais gads pagāja ārā, tagad viņa ir pie manis – paradīzē! Nekādi savādāk es to nespēju dēvēt, jo tādai spējai izbaudīt ērtības un labklājību jābūt iedzimtai. Radīta gulēšanai uz dīvāna. (Un ne tikai.) Nu jā. Es uzskatu, ka katram ir tāds kaķis, kādu viņš ir pelnījis. Un, ja jums ir dzīvnieki, jūs man patīkiet vairāk!