Liekas, ka par šo operas iestudējumu dzirdējuši pat tie, kuri operā nav bijuši. Arī tik daudz jautājumu par to, kā man patika, nebiju iepriekš saņēmusi. Tādēl, neskatoties uz to, ka sezona tik pat kā beigusies, padalīšos ar iespaidiem. Varbūt, noderēs rudens kultūras programmu plānojot.

Sākšu ar to, ka par to, ka tiek kaut kas jauns pašu radīts un iestudēts esmu sajūsmā. No sirds atbalstu. Tomēr konkrētais gabals manī radīja pārdomas. Jo tik kolosāla scenogrāfija, interesanta, savdabīga tēma, lieliski dziedātāji, tērpi, visa radošā komanda – Latvijas zieds! Bet kāpēc jārada tāds gaudu gabals?? Ok, grūti mums gāja ar to bibliotēku, kaut kā tikām galā, bet, ko es atkal dzirdu – viss caur ciešanām, obligāti kaut kas jāupurē un beigās iemūrējām tukšumu. Nudien lepojos! Man galīgi nepatīk komēdijas, bet, kāpēc nevar drusku itāļu prieka un viegluma. Nevis atkal kultivēt, ka tāpat viss slikti, un tā būs arī turpmāk.

Bet nu. Visu šo apdomājot un analizējot, esmu izlēmusi, ka tomēr gribu izaicināt savu iekšējo latvieti un iet vēlreiz, mēģinot trāpīt uz otru sastāvu ar Elīnu Šimkuss un pārējiem. Varbūt, viņi mani pārliecinās. Vai arī gūšu apstiprinājumu kādā no recenzijām lasītajā, ka no abiem sastāviem varētu uztaisīt vienu ideālo.

Foto Agnese Zeltiņa