Bilde: Tim Burton’s “Alice in Wanderland”

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi gribējusi nokļūt vienā istabā. Un tad tu beidzot tur nokļūsti. Tur ir tik forši, un tu esi tiek priecīga un sajūsmināta, tev liekas, ka tu varēsi palikt tajā istabā visu laiku! Bet tad tev no tās istabas jāiet ārā. Tu arī ej, jo domā nekas, gan jau atkal varēsi nākt atpakaļ, istaba jau nekur nepazudīs. Jā, istaba nepazūd, bet iekšā tevi vairs nelaiž. Tu gaidi, neizpratnē staigā apkārt, ceri, jo redzi, ka reizēm pat paveras durvis. Un jā, tas pienāk brīdis, tevi atkal ielaiž iekšā. Un atkal ir jauki un forši, un priecīgi. Tev ļoti patīk tajā istabā, un liekas, ka istabai arī patīk, ka tu tur esi. Bet palikt tev neļauj, atkal ir jāiet prom. No sākuma tu pat pārāk nebēdājies, jo domā, ka gan jau atkal varēsi tikt tur iekšā, bet laiks iet un tevi nelaiž, tu pat nezini, vai vispār kādreiz ielaidīs. Tu mēģini tikt iekšā pati, tev liekas, ka tulīt, tulīt jau būsi tur, bet nē – durvis degungalā aizverās. Tad tu sadusmojies un ej uz citām istabām, mēģini sev iestāstīt, ka tā istaba nemaz nebija tik forša, bet slepenībā tikai vēro, kad durvis atkal būs vaļā. Un tas notiek, un tevi ielaiž, un tad atkal izdzen, un atkal ielaiž un izdzen, reizēm pat mudina iet atkal uz tām citām istabām. Un tev ir sajūta, ka tevi rausta kā lelli. Tu dusmojies uz sevi, raudi, ka esi tāda lelle, jo zini, ka tā nav nekāda leļļu istaba. Bet tu ļaujies, jo nespēj pretoties, jo vienīgais, ko tu gribi, ir atkal nokļūt foršajā istabā.