Uz Šeherezadi gāju otro reizi. Un iešu arī trešo. (Maz kas ir labāks par baletā pavadītu laiku.) Jo vairāk skatos, jo interesantāk. Pirmajā reizē galvenajās lomās dejoja Raimonds Martinovs ar Ievu Rāceni – bezgala skaisti. Tikko otrajā – Raimonds Martinovs ar Alisi Prudāni. Un Viktorija Jansone viņa mīļākās sievas Zubaidas lomā. (Viktorija vispār viena aizpilda skatuvi.) Arī bezgala skaisti. Bet pilnīgi savādāk. Vēl vairākkārtēju skatīšanos man interesantu padara fakts, ka saturā es iedziļinos tikai ar otro reizi. Un, kad Tu saproti, ka daži no personāžiem, kas visu izrādi dejo, izrādas ir jau sākumā nogalināti (dejo viņu gari), izrāde iegūst pavisam citu garšu.

Kas vēl. Tērpi – izcili. Mūzika – dievīga. (Viens caurvijošais motīvs nepamet manu galvu vēl ilgi pēc izrādes. Palīdz arī tas, ka Spotify ļauj klausīties atkal un atkal!) Beigas ir īpaši pārsteidzošas. Izrāde ir kompakta, ar vienu starpbrīdi, bet ir tik aizraujoša, ka šķiet divreiz garāka nekā īstenībā. Visu par izrādi var izlasīt šeit.

p.s. Iepriekšējo reizi es rakstīju par Romeo un Džuljeta.