Atklāti runājot, tā īsti līdz sirds dziļumiem mani neaizkustināja* neviena no Baltijas pērles filmām. Es iedevu (savā izdomātajā personīgajā balsojumā) 10 balles filmai “Let’s make love!” ar Merlinu Monroe, bet tas tikai tāpēc, ka tajā dienā neko skaistāku nebiju redzējusi. Vidējais vērtējums 5 filmām man tāpat sanāk 10+3+7+5+8 = 33/5 = 6,6, diezgan švaki.

1. “Let’s make love!” – 10

2. “Ah-ga-ssi” – 8

3. “Truth” – 7

4. “The Dressmaker” – 5

5. “Петербург. Только о любви.” – 3

(Mana izvēle ierakstā ŠEIT.)

Mierinu sevi ar domu, ka tāpat jau katra filma, skatoties, tomēr rada kaut kādas pārdomas, (kas tā arī ir, diemžēl, ne vienmēr radikāli jaunas). Kas man patika – ka pirms filmām nebija 15 minūšu reklāmas pauzes, ko gan liela daļa, acīmredzot, bija paredzējusi, tāpēc to laiku varēja vērot nokavējušos skatītājus (apmēram pusi) izmisīgi meklējot savas vietas ar mobilo tālruņu palīdzibu. Bet ne tā, ka vienkārši ieslēdz ekrānu, bet beidzot uzskatot šo par piemērotu brīdi, lai izmēģinātu luktura funkciju, izgaismojot visus kādu trīs metru rādiusā. Bet pamazām jau visi sasēdās. Un vēl dīvaina man tomēr šķiet tā applaudēšana pēc filmām. Līdzīgas sajūtas man ir gadījušās lidmašīnās, (vairāk gan no austrumu puses ielidojot), pēc pilnīgi normālas nosēšanās. Nē, es negribu to nosodīt, nav jau tur nekā slikta, bet tomēr jocīgi. Es nespēju. No otras puses jūs tagad saprotiet, ka dažas no tām filmām nemaz nebija tik sliktas, ja jau plaudē.

Ps. Vispār pēdājā filma, kas mani aizkustināja bija Pedro Almodovara jaunais ekranizējums “JULIETA”. (Ok, tā bija pirmspēdējā. Pēdējā bija Bridžeta Džounsa, bet es tomēr gribētu izklausīties intelektuālāk.)

Kadrs no filmas “Julieta”.