Ko es gribētu pieminēt attiecībā uz februāra mēnesi, ir divas lietas. Sākšu ar to, ka nedēļas laikā pieņēmu lēmumu nomainīt darbu, aizejot no MOOZ!, kur pie Ērika nostrādāju 10 ļoti labus un vērtīgus gadus. Tā bija ekskluzīva reklāmas skola. Pie tam darba maiņa nebija nekas plānots un apliecināja to teicienu, ka viss var mainīties nedēļas laikā. Tas arī apliecinaja to, ka nekad nesaki nekad, jo likās, ka, ja es mainīšu kaut ko savā darba dzīvē, tad nu nekādā gadīumā neiešu uz citu reklāmas aģentūru, ko es tieši izdarīju. Tas bija pareizs lēmums, kuru nevienā brīdī nenožēloju. Bet tas tomēr bija arī pārlieku emocijām apvīts process, priecājos, ka tas ir beidzies un manā emociju jūrā pamazām iestājas relatīvs miers. Jo viena lieta ir aiziet no veca darba, bet ne mazāk satraucoši bija uzsākt jaunu. Bet par šo tēmu pagaidām beigšu.

Un otra lieta ir tā, ka pa vidu darbiem es biju slēpot. It kā nekas tāds, bet tas bija viens no patīkamākajiem braucieniem, cik varu atcerēties. Atklāju Cervinia – Itālija uz Šveices robežas. Labākais tajā visā bija tas, ka bija salīdzinoši daudz sniega un piecas saulainas dienas pēc kārtas. Ja tā nebūtu, tam viesnīcas numuram ar balkonu un skatu uz kalnu arī nebūtu tik lielas nozīmes. Bet kopumā nezinu no kā tas man ir, laikam jau, ka no bērnības, bet tā laime, ko es izjūtu slēpojot un skatoties uz kalnu virsotnēm ir neaprakstāma. (Bet tas tikai labā laikā. Sliktajā lielākā laime ir par spīti tam nokļūt kafejnīcā.) Vispār, nedaudz līdzīgas izjūtas man ir, skatoties labu baletu vai klausoties atsevišķus klasiskās mūzikas skaņdarbus dzīvajā izpildījumā, tādēļ esmu apņēmusies maksimāli un apzināti iekļaut šīs lietas savā dzīvē.

Ar šo arī beigšu, pievienojot 13 bildes un vienu video (ēdām mēs daudz) no Itālijas kalnu ceļojuma, kamēr vēl galīga vasara nav iestājusies.