Author Archives: Sabine Rapa

Parīzes epizodes

Uz Parīzi es gribu braukt vēlreiz. Bet šoreiz ar vīrieti un dzert rozā vīnu kafejnīcā uz ielas, kā meitene bildē*IMG_6609Varbūt, es mēdzu pārāk aizrauties ar cilvēkiem, bet ne tik ļoti, kā Parīzē ar rozā vīnu. Bij vietas, kur tas pat bija beidzies. Parīzietes es atpazinu uzreiz – pēc sarkanajām lūpām, šķērsām pārliktās second hand somas, krūštura neesamības un vēl kaut kā netverama, kas man nekādi neļautu to atkārtot pat izpildot visus iepriekšminētos nosacījumus. Cilvēki ar bagetēm. Reāli visapkārt staigā cilvēki ar bagetēm rokās un somās, visbiežāk divām. Man arī mēģināja uzreiz pārdot abas, esot izdevīgāk. Un resni tur bija tikai tūristi. Rīgā nekad neesmu atļāvusies tā vienkārši nopirkt un ēst baltmaizi, pie tam uz ielas. Bet nu bagete plus parka soliņš un Rīga mazā Parīze. Kas vēl. Sievietes un vīrieši uzkrītoši pārvietojas ar audumu maisiņiem somiņu vietā. Nevis kā pie mums, kur dabas draugi (es, protams, arī), tos nes līdzi uz lielveikalu, bet tā, ka var redzēt, ka viņiem tur visa parastā somiņas iedzīve iekšā. Un kontrastam šai šķietamajai nevīžībai – vīrieši baltos, izgludinātos kreklos svētdienā eleganti pavada laiku. Tam, ko jūs velkat mugurā, arī brīvdienās ir nozīme. Sasveicināšanās koncepts. Vēroju īpaši. Ja ir tuvi cilvēki, tad sabučojas uz abiem vaigiem – kā vīrieši, tā sievietes, bet, ja vēl nav tik tuvu pazīstami, tad sarokojās. Būt interesanti zināt, kurā brīdī viņi satuvinās. Bet vispār šī sveicināšanās atvadīšanās ceremonija ļoti fascinē. Asociējas ar tādu cieņas izrādīšanu pret satikto cilvēku. Nav kā pie mums (ok, ne vienmēr un ne visiem, bet bieži) – ja labi pazīstami, tad čau, ja ne pārāk, vienkārši pamet ar galvu. Zinu, pati tā daru. Bet nepatīk. Gribētos savādāk. Kā Parīzē. Dzīvojām Le Marais, ko man ieteica visi un es iesaku. Sēna – skaista un apdzīvota upe. Kājas iesaku mērcēt Luvras strūklakā. Cafe de Flore – pārspīlēti dārgi, bet tas netraucēja aiziet divas reizes trīs dienu laikā, kurpes var nopirktlētāk. Bet tajā nākamajā reizē, kad mēs brauksim, es gribu iet atkal, bet sēdēt iekšā, kā vietējie.

* pārsteidzošākais ir tas, ka šajā miljonu pilsētā tieši šo meiteni ar savu draugu es redzēju arī atpakaļceļā lidostā. Viņa gan aizlidoja uz Ibizu.

TABLETĪTES

Šodien esmu īpaši labā noskaņojumā. Lielā mērā norakstu uz to, ka labi izgulējos. Kādēļ šo faktu gribu atzīmēt – jo tas tik ļoti iepriecina. Labsajūta kā pēc pāris dzirkstoša dzēriena glāzēm. Totāli nebesī, kas vakar totāli izbesīja. Ko man gribās – šādu sajūtu katru dienu. Nopietni domāju, kā apzināti sasniegt šādu stāvokli bez apreibinošu vielu lietošanas.

Ok, vēl viens iemesls varētu būt. Vairāk nekā nedēļu mocījos ar neizprotamām muguras sapēm, kuras pie tam izstarojās uz roku un neļāva man gulēt. Briesmīgi. Bet jūtu, ka būšu tās pamazām apkarojusi. Un pieņemu, ka no tā, ka pēkšņi vairs nesāp, arī var nonākt labā eiforijā.

Un vēl es sapratu, ka mani mierīgi varētu nozāļot. (Lūdzu, neuztvert šo nopietni.) Vienkārši manas muguras problēmas, protams, tiek apkarotas arī ar dažādām zālēm un, kad man ārste šodien saka, ka, kad injekcijas būs beigušās, tad viņa man izrakstīs tās citas pretsāpju zāles, mani pilnīgi pārņem tāda kā prieka sajūta – ooo, tabletītes, uz receptes, jā, lūdzu!!! Esmu totālā sajūsmā par mūsdienu medicīnu un farmāciju. (Varbūt, tādēļ arī man vienmēr veicās nonākt tā teikt vislabākajās rokās.) Bet nu kā var būt, ka ir tādas mazas ripiņas, kas organismā zin, ko darīt un spēj darīt brīnumus, ameizing!!! (Ok, ok, visu ar mēru.) Ar šo es gribu teikt, ka noteikti neesmu no tiem, kas zāles lieto galējā krīzes situācijā. Vai arī man tā krīze vienkārši pienāk daudz ātrāk nekā citiem.

Un noslēgumā dziesma. Klausos uz repeat jau vairākas dienas. Stāsts tāds – protams, sāku skatīties jauno Tvinpīku. (Jo par pirmajām divām sezonām biju sajūsmā, gaidot noskatījos vēlreiz no A līdz Z.) Un pirmās jaunās sērijas beigās dzied. Grupa. Ļoti skaisti. Titros redzu – Chromatics, atkal esmu sajūsmā. Agrāk ļoti patika, bet nu gadiem nebiju klausījusies. Enjoy!

NEIZBĒGAMAIS / Statoil >> Circle K

Sen neesmu rakstījusi par profesionālām lietām, bet pagājušajā nedēļā man bija tā iespēja apmeklēt pasākumu (paldies, jaunajai darba vietai McCANN Riga un Kristapam Siliņam) un uzzināt, kādēļ Statoil maina nosaukumu uz Circle K un arī detaļas, kā tas līdz šim ir noritējis Skandināvijas valstīs. (Lai nerodas pārpratumu, man nav nekādas tiešas profesionālas  saistības ar šo gadījumu, tas nav mans klients.)FullSizeRender

Pirms runāt par detaļām, pievienošos Andra Rubīna (DDB Latvija) teiktajam, ka prieks, ka šāda tikšanās tika organizēta tieši komunikācijas speciālistiem (paldies Komunikācijas Aģentūrai un Circle K Latvija) un bija iespēja uzzināt vairāk un detalizētāk par šo gadījumu no pirmavotiem, jo, protams, tas ir ļoti interesanti un netiek piedzīvots ne katru dienu, ne gadu. (Pēdējais Latvijā, ko atceros, bija Hansabankas nosaukuma maiņa uz Swedbank.) Bet teikšu atklāti, ka papildus profesionālajai interesei man šis gadījums totāli nesaista un līdz ar šo ierakstu arī domāju beigt par to domāt. Bet gribējās arī uzrakstīt, jo pēc tam saņēmu diezgan daudz jautājumus – nu, kapēc tad tas notika?? Un tas nosaukums tik nesmuks… (Nekas, iepatiksies.)

Tad nu lūk, ko es uzzināju. Un, šo es rakstu tīri no tā, cik atceros, jo, kā jau minēju, man nav nekādas intereses tērēt laiku, pētīt vairāk, meklēt informāciju, precizēt faktus… Statoil, līdz ar vēl triju dažādu zīmolu degvielas uzpildes stacijām 20 pasaules valstīs, ir iegādājusies Kanādas korporācija un loģiski, ka viņiem no biznesa viedokļa ir daudz izdevīgāk visu palikt zem viena nosaukuma un zīmola. Viņi secinājuši, ka cilvēku vajadzības visā pasaulē ir līdzīgas, tādēļ to mierīgi var darīt. Lūk arī video – ne īpaši labā kvalitātē, bet labi paskaidro domu:

Jauno logo viņi veidojuši, mēģinot tajā ietvert kaut ko no katra līdzšinējā zīmola un padarot maksimāli pieņemamu katrā no tirgiem. Piemēram, Statoil oranžā lāsīte ir izveidojusies par oranžo līniju Circle K logo. (Nezinu, vai tas palīdz, bet mīļi protams.)

Tai pat laikā skaidrs, ka viņiem daudz būtiskāk, kā to varēs izrunāt Amerikā, ne Latvijā un, starp citu, Norvēģijā to ir izrunāt tik pat sarežģīti kā pie mums. Tur zīmola maiņa notika jau pirms gada un, kā SMFB reklāmas aģentūras pārstāvji stāstīja, ka tur tas bija vēl trakāk – līdzīgi, kā nomainīt “kroņa dārgumu”. Tai pat laikā tagad, atbraucot uz Latviju, un ieraugot Statoil, viņiem ir sajūtas par kaut ko novecojušo no pagātnes, nekādas nostaļģijas.

Tādēļ, man liekas tik neizprotami un muļķīgi par šo lietu vispār cepties. Bet, parunājot ar cilvēkiem, tāda sajūta, ka nosaukumu maina jūsu bērnam, vai sunim. Hallo, tā taču ir tikai degvielas uzpildes stacija, kura jums nepieder un neko nav parādā. Lai arī kāds būtu vārds, ja saglabāsies saturs, jūs tāpat tur brauksiet un dzersiet un ēdīsiet, un čurāsiet. Ak dievs, ja nepatīk, ir taču Virši un Lukoil, un var braukt ar vilcienu un autobusu, un vārīt kafiju mājās, un iet mežā. Tā ir katra brīva izvēle. Vai arī šāds viedoklis, ko saņēmu Twitterī:FullSizeRender (1)Kā tad. Varētu padomāt, ka Statoil bija labdarības iestāde. Circle K joprojām nodrošinās darba vietas 100 000 cilvēkiem visā pasaulē un arī daļai Latvijas iedzīvotāju.

Paralēli iepriekš rakstītajam, kas, kā nojaušat, mani diezgan tracina, sajūsminos par to, cik lielu nozīmi zīmols spēj radīt cilvēku dzīvēs, pareizi atbildot uz viņu visprimitīvākajām, dabiskajām vajadzībām brīžos, kad tās visvairāk nepieciešams apmierināt.

Un noslēgumā teikšu tā – protams, ir cilvēki, kuri joprojām skumst pēc lata, vai pat padomju laikiem (pieņemu, mazāk pēc Hansabankas), bet es tomēr esmu par to, ka pārmaiņas ir uz labu un nevajag cepties par lietām, ko nevari ietekmēt.

P.s. Es neatbildēšu uz komentāriem par šo tēmu, neiesaistīšos diskusijās, jo, ziniet, man (un arī jums) ir dzīvē jēdzīgākas lietas ko darīt.

I’M BACK!!!, CERVINIA, DARBA MAIŅA

Ir jau pagājuši vairāk kā divi mēneši, kopš esmu ko rakstījusi. Bet, lai arī cik gara būtu pauze, es vienmēr atsāku. Pati daudz domāju, kādēļ nevaru pieturēties pie kaut kādas regularitātes. Nav jau tā, ka man nebūtu laika. Bet vienīgais pie kā es esmu nonākusi ir, ka esmu vienkārši slinka un nedisciplinēta. Diemžēl nav nekāda cita skaista, tēlaina iemesla, lai kā arī man gribētos. Ar citām lietām ir drusku vieglāk sevi motivēt. Piemēram, arī ar jogu es nodarbojos, lai nesajuktu prātā, tas nomierina manu nervu sistēmu, mazina trauksmi. Vispār ne tādēļ, ka izdomāju, ka tas baigi labi izklausās. Es vienkārši izvairos no sekām. Ļoti labi zinu, cik lielu pauzi varu ieturēt. Esmu atkal pārgājusi uz rītiem, jo saistībā ar visu to darba maiņu vakaros jau esmu tik emocionāli pārņemta, ka neviena mana daļa nespēj piespiest mani izritināt to paklājiņu. Bet vispār šis vienmēr būs interesanti, jo gan joga, gan rakstīšana, kad es to daru man ļoti, ļoti patīk, bet tas mentālais process un cīņa ar sevi, lai līdz tam nonāktu…

Bet, ko es gribētu pieminēt attiecībā uz februāra mēnesi, ir divas lietas. Sākšu ar to, ka nedēļas laikā pieņēmu lēmumu nomainīt darbu, aizejot no MOOZ!, kur pie Ērika nostrādāju 10 ļoti labus un vērtīgus gadus. Tā bija ekskluzīva reklāmas skola. Pie tam darba maiņa nebija nekas plānots un apliecināja to teicienu, ka viss var mainīties nedēļas laikā. Tas arī apliecinaja to, ka nekad nesaki nekad, jo likās, ka, ja es mainīšu kaut ko savā darba dzīvē, tad nu nekādā gadīumā neiešu uz citu reklāmas aģentūru, ko es tieši izdarīju. Tas bija pareizs lēmums, kuru nevienā brīdī nenožēloju. Bet tas tomēr bija arī pārlieku emocijām apvīts process, priecājos, ka tas ir beidzies un manā emociju jūrā pamazām iestājas relatīvs miers. Jo viena lieta ir aiziet no veca darba, bet ne mazāk satraucoši bija uzsākt jaunu. Bet par šo tēmu pagaidām beigšu.

Un otra lieta ir tā, ka pa vidu darbiem es biju slēpot. It kā nekas tāds, bet tas bija viens no patīkamākajiem braucieniem, cik varu atcerēties. Atklāju Cervinia – Itālija uz Šveices robežas. Labākais tajā visā bija tas, ka bija salīdzinoši daudz sniega un piecas saulainas dienas pēc kārtas. Ja tā nebūtu, tam viesnīcas numuram ar balkonu un skatu uz kalnu arī nebūtu tik lielas nozīmes. Bet kopumā nezinu no kā tas man ir, laikam jau, ka no bērnības, bet tā laime, ko es izjūtu slēpojot un skatoties uz kalnu virsotnēm ir neaprakstāma. (Bet tas tikai labā laikā. Sliktajā lielākā laime ir par spīti tam nokļūt kafejnīcā.) Vispār, nedaudz līdzīgas izjūtas man ir, skatoties labu baletu vai klausoties atsevišķus klasiskās mūzikas skaņdarbus dzīvajā izpildījumā, tādēļ esmu apņēmusies maksimāli un apzināti iekļaut šīs lietas savā dzīvē.

Ar šo arī beigšu, pievienojot 13 bildes un vienu video (ēdām mēs daudz) no Itālijas kalnu ceļojuma, kamēr vēl galīga vasara nav iestājusies.12345678910111213

 

PŪCE (JANVĀRIS’17)

Šogad man vairs negribās rakstīt tik daudz par to, ko es darīju un, kur biju, bet vairāk par to, ko es sapratu. Un svarīgākā (tiešām es ļoti priecājos par šo savu janvāra atklāsmi) atziņa janvārī ir tā, ka nevajag sevī nogalināt Pūci. Es kaut kā visu laiku dzīvoju ar domu, ka veiksmīgi, apmierināti, laimīgi cilvēki, (kāda es, protams, pa katru cenu cenšos būt), ceļās agri. Viņi vienkārši ceļās agri. Ilgi no rītiem neguļ. Un tā es visu laiku, jā visu savu dzīvi, bet ko īpaši iepriekšējā gadā mēģināju celties 7os, pat nedaudz pirms. Es no rīta nodarbojos ar jogu, visiem stāstīju, cik es tagad pareizi dzīvoju, un tā arī man likās. Vienīgi patiesībā bija tā, ka līdz kādai trešdienai es vēl to kaut cik spēju, bet ceturdienas, piektdienas rītos es cēlos ar domu – kāpēc es sev to nodaru, bet tad pirmdien pēc brīvdienām es atkal saņēmos! Apmēram līdz trešdienai. Vēl viens blakus efekts. Gulēt man vajag 8 stundas, (tad es vienkārši esmu sev un apkārtējiem daudz patīkamāks cilvēks), tas nozīmē, ka man 11 vakarā jau ir jābūt aizmigušai. Tas man totāli nestrādā – man iestājās pret sevi tāds mazā bērna sindroms. Tā bieži novērotā situācija, kad mazus bērnus mēģina likt gulēt, bet viņiem vēl gribās paspēlēties. Man arī vakaros gribas paspēlēties. Un tad man pēkšņi kaut kā viss saslēdzās. Un es pati sev pajautāju – n**** es tā daru!? Un tagad es no rīta ceļos pēdējā brīdī, lai kaut cik laicīgi būtu darbā. Ceļos ar aizraujošāko domu – ko gan es varētu apēst brokastīs!? Ar jogu es nodarbojos vakarā. Kad nu es ierodos mājās. Tas tāpat ir tikai plus/mīnus pusstunda, citiem tik pat ilgs laiks paiet, lai izvestu ārā suni. Un ko vēl es gribētu atzīmēt – es beidzot (ar trešā gada piegājienu) izpildīju yogawithadrienne.com šī gada janvāra yogarevolution 31 dienas challenge. Iepriekšējos pāris gadus es ap 27to/28to datumu izdomāju, ka – ai nav man sevi nekādai sistēmai jāpakļauj un pametu. Bet šogad (kā Pūcei:) man sanāca. (Ok, es izlaidu 3 dienas, bet to kompensēju nākamajā izpildot tās un iepriekšējās dienas programmu.)

Marching Owls

Maršējošā pūce. Foto: Bulls Press

Kopumā janvāris bija kolosāls mēnesis – biju arī uz diviem teātriem, atsāku apmeklēt taizemes masāžu, biju uz Jura Dimitera izstādi, sāku skatīties Twin Peaks seriālu (jo uzzināju, ka pavasarī būs turpinājums un sapratu, ka man baigi patīk, bet nu neko neatceros par ko tur bija), atteicos no televīzijas un tā vietā esmu traki aizrāvusies ar podkāstiem.

Tā lūk. Un februāris būs vēl labāks, jo braukšu uz Itāliju slēpot!

 

DECEMBRIS’16

Ar decembri man ir krīze. Jo, pirmkārt, tas likās ļoti garšs mēnesis. Otrkārt, visa bija tik daudz. Un, treškārt, tā visa rezultātā es no vienas puses neko vairs neatceros, kas notika. Bet no otras arī negribu rakstīt tagad visu nakti. Tādēļ mēģināju salikt kopā no bildēm tā koncentrēti.

VĀRNA – Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna baleta dejas performance. Man ne īpaši, bet pēc tam es noskatījos “100g kultūras. Personība.” raidījumu ar Elzu un tā inteliģence un miers, ko viņa izstaro, padarīja manus iespaidus par Vārnu galīgi nenozīmīgus. Ja viņai patīk, man arī patīk viss, ko viņa rada, dejo, saka…

OŅEGINS – opera. Tiešām patika, uzreiz. Apkārt gan runā, ka mākslinieciskais līmenis neesot pārāk augsts un vispār izskatās pēc Amoralle modes skates. Par pirmo neesmu pārāk kompetenta spriest, bet attiecībā uz tērpiem, manuprāt, tur viņiem ir īstā vieta. Es tiešām izbaudīju.

SIKSPĀRNIS – operete. Viegls gabals, bijām ar kolēģītēm. Ja vēl varētu to skatīties pie galdiņa, malkojot šampanieti, vispar būtu super. (Bet un to var arī paspēt divos starpbrīžos.)img_2883XIII – bārs. Esmu nejauši pievērsusies kokteiļiem. Un ir vietas Rīgā, kur viņi ir nenormāli garšīgi (arī dārgi), bet tu neko (nu vismaz divus toč) nenožēlo. Un ir arī vietas, kur neko tādu nevajag pasūtīt, bet tur ir citas garšīgas lietas. Galvenais, zināt, kur un ko. (Un labi, ja ir kompetenti cilvēki, kas pastāsta. Sveicieni!)img_2599img_2601MĀKONIS – vieta, kur es sagaidīju Jauno gadu. Teikšu tā. Tas nebija ideālākais scenārijs, kā es gribētu sagaidīt Jauno gadu, bet, ņemot vērā to, ka šogad negribēju palikt mājās, esmu ļoti apmierināta. (Viena no tām vietām ar garšīgajiem kokteiļiem.)img_3246MAKE-UP – savas radinieces (uz īpašiem pasākumiem, protams) es mēdzu krāsot jau pat pirms izgāju kursus. Man vienkārši liekās, ka mēreni uzkrāsoti cilvēki pēc 14 gadu vecuma vienmēr izskatās labāk. Šomēness uzkrāsoju sava brāļa meitu un viņas draudzeni uz Žetonu vakaru – un viņas kļuva tik skaistas, un priecīgas. (Lūdzu, rīt uzkrāsojieties. Nu, kaut mazliet!)img_26175.DECEMBRIS (gandrīz aizmirsu) – mana vārda diena!!! Man bija tik daudz puķes, rozes… Nu, ko es varu teikt. Mani iepriecināt patiesībā ir tik ļoti vienkārši.img_2701ZIEMASSVĒTKI, un viss ar to saistītais – jāsagādā dāvanas; jāsasaiņo dāvanas; jāaizsūta paciņas manai norvēģu ģimenītei; jāsaraksta, jānosūta kartiņas; jāsagādā mini egle savam mini dzīvoklītim (ļoti veiksmīgs pirkums šogad), jo Ziemassvētku vakara svinēšana notiek pie manis; vēl darbā pasākums, jāiet ciemos, jāmainās ar dāvaniņām, jāiet uz restorāniem, koncertiem… Ir drusku nogurdinoši (nezinu kā būtu, ja es vēl sāktu kaut ko cept un gatavot), bet tāds prieks un arī gandarījums, kad tas viss ir pagājis un izdarīts, tāds miers iestājas. Viss, protams, būtu vēl trakāk, ja man tajā laikā būtu jāiet uz darbu. Bet pie mums @ MOOZ! visiem šis skaistais laiks ir brīvs. Un nav pat jāņem atvaļinājums. (Starp citu, gandrīz visi satiktie cilvēki mani par šo apskauda.)

DŽORDŽS MAIKLS – tas, ka viņš nomira. Teikšu atklāti – pārējie šī gada aizgājēji man nebija sirdij tik tuvi, bet tādas skumjas, kādas sajutu ar šo nāves gadījumu man līdz šim bijušas tikai, kad nomira Fredijs Merkūrijs un Kurts Kobeins. Sen. Lika arī aizdomāties, ko es aiz sevis atstāšu… Mūziku notikti nē. Bet tagad nevaru izvēlēties, kuru Džordža dziesmu šeit nošērot – Last Christmas vai Freedom. Izdomāju. Jo decembris. Un gads jāgaida, lai atkal klausītos.

Bet ar ko es tiešām lepojos pagājušajā mēnesī (precīzāk mēneša pēdējās dienās) – sakārtoju un beidzot arī salīmēju savu lielo fotoalbūmu. No piedzimšanas līdz vidusskolas izlaidumam. Tas man bija gada projekts – lepojos! Un ar ko es lepojos vēl vairāk – šogad man izdevās uzrakstīt sakarīgas apņemšanās – nu tādas, kas pašai reāli patīk, nevis tādas, kādas liekas, ka vajadzētu.

Bet ko nu par to decembri – jau jauns gads, jauni iespaidi, ko gūt.

2016 novēlējums >> 2017

Man būtu grēks sūdzēties par dzīvi. Man iet labi. Pat ļoti labi. Daudzejādā ziņā man viennozīmīgi ir paveicies. Esmu par to pateicīga vecākiem un arī augstākiem spēkiem. Bet vai es esmu apmierināta ar savu dzīvi? Nē. Tādēļ nākamajā gadā un un turpmāk novēlu nesamierināties ar “iet labi” un kļūt reāli apmierinātai ar savu dzīvi. Jo atskaites punkts katrs mēs esam sev paši. Laimīgu!

P.s. Manas 2016.gada 20 laimīgās bildes.img_1846

img_0216

Adwards ordenis

img_1845

Bolderājas mežā

img_1847

Krustmeitai 1.septembris

img_2666

Ar mammu Vīnē

img_3186

Kurzeme roadtrip @ Kuldīga

img_3188

Milāna – mīļākā pilsēta

img_3189

Palermo – dream destination check!

img_3192

Opera, Oņegins

img_3193

Darbiņā

img_6964

LADC skola

img_7394

Opera – my happy place

img_7766

Vīne

img_8059

Pavasaris Usmā

img_8405

Pagalms ar māsīcām

img_9582

Roadtrip Kurzeme @ Jūrkalne

img_8853

Brālim 50

img_9989

Kapusvētkos Gulbenē

img_9120

Viena pati muzejā

img_9149

Dzimšanas diena!!!