Author Archives: Sabine Rapa

ŽANNA

Ja man to visu stāstītu kāds cits, es teiktu, ka pilnīgs sviests, nekā jauna. Bet dzirdēt to no Žannas Dubskas, pie tam krievu valodā, jau ir pavisam cits stāsts ar personības pievienoto vērtību. Tās bija 4as stundas, ar vienu pārtraukumu, (ja nu kas, izmaksāja 20eur). No vienas puses var teikt, ka, varbūt, drusku pa garu, bet no otras – nav jau tā, ka bija vēl kaut kur jāskrien tai vakarā, kas tāpat paredzēts šim pasākumam. Man liekas, ka mēs bieži vien mēģinām par daudz kaut kur aizskriet, visu noīsināt, šortkatot

IMG_9954

Lekciju organizē žurnāls “Lilit”. Vieta – Jūrmala, viesnīca “Lielupe”. 14.augustā plānota latviešu valodā.

Bet, ko tad es uzzināju. Mēģināju salikt pa punktiem sev būtiskāko, ko gribētos atcerēties, ievērot, paturēt prātā, labāka stila, dzīves un naudas taupīšanas vārdā. Man Žannas pieeja un padomi patika, tādēļ šur tur tos esmu papildinājusi arī ar savām pārdomām par tēmu.

1. Jāsāk ar to, ka uzmanīgi jāizvēlas, kurai slavenībai vai vienkārši personībai stila ziņā gribētu līdzināties. Lielākā kļūda ir mēģināt atdarināt Karlas Bruni stilu, ja ķermeņa uzbūve jums ir kā Oprai Vinfrijai. Vajag paskatīties drusku tālāk par drēbēm – ķermeņa parametri, dzīvesstils u.tml.

2. Nevajag satraukties – nav sliktas, vai nepareizas komplekcijas, ir nepareiza drēbju izvēle. Jo lielai daļai cilvēku ir nepareizs, vai vispār nav priekšstats par savu ķermeņa uzbūvi, kas attiecīgi nosaka, kurš ir labākais svārku garums, kleitas fasons, bikšu modelis u.tml.

3. Stils nekādi nav atkarīgs no naudas daudzuma. Var saģērbties pēc ķēma par 5000 un izskatīties izcili par 20 eiro.

4. Garderobē dzīvo “vampīri”. Lietas, kuras iegādātas kaut kādā afekta stāvoklī – it kā smuki, izmest žēl, bet uzvilkt arī nekad īsti nesanāk. Tad vēl, ja sāk mēģināt kaut ko piepirkt klāt, paliek vēl trakāk. Man, piemēram, ir tādi melni tilla balerīnas tipa svārki, pirkti Amsterdamā. Ne vairs uzvilkt, ne izmest. Atdot ar pagaidām žēl… Jāuzmanās.

5. Tādēļ drēbes vajag plānot pa sezonām. Jūsu sezonas garderobei jāsatilpst uz viena kronšteina. (Ok, ja jūs esiet stiliste, vai strādājiet modes industrijā, ir pieļaujami max divi.) Tā ir tā saucamā kapsulas garderobe (capsule warderobe), kas pēc tam ļoti atvieglos dzīvi un ietaupīs laiku ikdienā.

6. Kā to veidot? Sezonas sākumā (nevis beigās) paņemiet iepriekšējo – izmetiet to, kas novalkāts, neder, nepatīk, nebūs aktuāli, piepērciet klāt, kas trūkst, un done. (Nav nekādas vajadzības katru nedēļu vazāties pa veikaliem, ja vien tā nav nodarbošanās vai atkarība.)

7. Kā pirkt? Vispirms izdomājiet, cik naudas jūs variet veltīt savai sezonas garderobei. (Atcerieties, summas lielums nenosaka stilu.) Izanalizējiet arī to, kas jums jau pieder – ja kaut ko valkājiet atkal un atkal, mēģiniet iegādāt ko līdzīgu. (!!! Bet līdz ko nopērciet jauno versiju, veco izmetiet.)

8. Nepērciet uzreiz – pamēriet, lieciet pārdevējai sevi nofotogrāfēt (nekādi selfiji, tāpēc viņas tur ir), padomājiet. Jo tas tomēr ir jūsu sūri grūti nopelnītās naudas ieguldījums. Es teiktu – nevis pērciet, bet ieguldiet savā garderobē, stilā, izskatā, kas ar laiku, iespējams, ļaus jums pelnīt vairāk.

9. Sava garderobe ir jāplāno. Padomājiet – ballītei ēdienus un produktu iegādi jūs taču plānojiet. To pašu principu var izmantot garderobei. Ejiet uz veikalu ar plānu – un nevis galvā, bet uz papīra.

10. Gadā ir 52 nedēļas, sezonā 26as. Vajag saprast, cik daudz jums ir nepieciešams. Tas ļoti atkarīgs no dzīvesveida un arī no personības tipa – cik bieži spējat staigāt vienās drēbēs.IMG_9957

11. Droši vajag pirkt lietas komplektos vai vismaz pāros. Atsevišķām lietām ir lielāka iespēja pārvērsties par “vampīriem”.

12. Principā visām drēbēm jūsu garderobē būtu jābūt saskaņojamām. (Izņemot atsevišķus imidžu nesošos izņēmumus, ja jūtat, ka vajag.)

13. Trīs kontroljautājumi pirms pirkt: IMG_9956

14. Ir jāpieņem tas, ka mūsdienās audumu kvalitāte atbilst vienai sezonai. Ar to vajag rēķināties, nevis čīkstēt. Tādēļ bāzes lietas mierīgi var pirkt plaša patēriņa zīmolu veikalos. Žanna savas biezās klientes bez problēmām sūta uz Lindex, Reserved, H&M pēc melnām biksēm, baltiem krekliem un ne tikai. Galvenais, lai labi pieguļ figūrai.

15. Izvairieties no pogām un rāvējslēdzējiem, kas spīd kā hromēta santehnika. Labā ziņa ir tā, ka tos vienmēr var pāršūt.

16. Vispār ļoti daudz ko var un vajag pāršūt. Katram vajadzetu savu šuvēju, kas pielāgo bikšu garumu, žaketes piegriezumu, vidukļa līniju kleitai u.tml. Tas ir pilnīgi normāli, jo pērkamās lietas tiek ražotas masām.

17. Divas košas krāsas garderobē ir maksimums. Tās var mainīties pa sezonām. Un jāskatās, lai labi sadzīvo arī savā starpā.

18. Domājot par apģērbā izmantojamo krāsu daudzumu, nevajag pārspīlēt – atcerieties, ka jums ir arī matu, acu un ādas krāsa.

19. Pamēģiniet pretnostatīt krāsu gammas sezonai – ziemā gaiši un krāsaini, vasarā – tumši un piesātināti. Domājot par fonu, efekts var izrādīties ļoti labs.

20. Svarīgākā ir bāzes garderobe un tās krāsas – melns, balts, bēšs, zils, pelēks. Bet nav tik vienkārši – katrai šai pamatkrāsai vēl jāatrod sev piemērotākā nokrāsa – melnie arī ir dažādi, par baltajiem toņiem nemaz nerunājot. Kad tas izdarīts, krāsas var un vajag izmantot arī dažādās apdrukās, lai interesantāk.

21. Dažkārt šķietama ekonomija ir absurda. Svarīgi parēķināt, cik jums izmaksās viena lietošanas reize. Par pilnu cenu iegādāta žakete ikdienai bieži vien būs izdevīgāka, nekā izpārdošanā nopirkts topiņš, ko uzvilksiet vienu reizi. Jo biežāk vilksiet, jo dārgāku varat atļauties.

22. Lai arī šis viss izklausās super racionāli, ir pieļaujami izņēmumi – atsevišķas, konkrēti jūsu imidžu nesošas ekstravagantas lietas.

23. Aksesuāri mūsdienās ir must have, kā papildinājums bāzes garderobei. Tie dod stilīgumu.

24. Ekonomēt nevajag uz veselību, komfortu, dzīvesprieku. Tas nozīmē, nepirkt lietas, kas ir sintētiskas, spiež un līdz ar to ne pārāk iepriecina.

25. Jo biežāk jūs apģērbu lietosiet, jo kvaltatīvākam tam jābūt. Nevis tā, ka uz balli reizi gadā to labāko (tad var arī sintētikā paciesties), bet tieši pretēji. Nevajag ekonomēt uz lietām, ko nēsājat ikdienā, tām jābūt no labiem materiāliem.

26. 100% poliesterī nevajag dzīvot, to var tikai jauni cilvēki, kuri pagaidām vēl neko nejūt.

27. Viskoze ir mākslīgais zīds, ko var vilkt. Bet uzmanieties no poliestera oderē. (Ja nu kas, oderi vienmēr var pāršūt pie tās šuvējas, kura katram vajadzīga.)

28. Kleitas ir diezgan nepraktisks apģērba gabals no kombinācijas viedokļa, tādēļ izdevīgi ir pirkt komplektu – topu un svārkus, kas kopā izskatās kā kleita.

29. Droši vajag ģērbties kārtās, un nebaidieties kombinēt arī mazāk tradicionāli – žakete uz jakas, svāri uz biksēm u.tml. Bet tomēr uzmanīgi, ja neesiet pārliecināti, labāk turieties pie klasikas.

30. Un visbeidzot – pavadiet laiku skaisti. Pievērsiet uzmanību, lai jūsu acu skatam pavērstos maksimāli daudz skaistuma – daba, māksla, cilvēki (un es nedomāju tikai fizisko skaistumu). Jo runā, ka skaistums pagarina dzīvi.

Tā kā, visticamāk, jau esiet sapratuši, ka īpaši ietaupīt ar šiem padomiem tomēr neizdosies, nobeigšu ar Žannas pēdējo rekomendāciju – sastādiet sarakstu ar bezmaksas lietām, kas jūs iepriecina. Man, piemēram, patīk pasēdēt parkā uz soliņa un vērot strūklaku.

Kolekcionējiet skaistas vietas (nevis lietas).

LEPOJOS

Kapusvētki man ir priecīgs notikums. Tie joprojām asociējas ar bērnību, jautrību, brālēniem, māsīcām, fotogrāfēšanos pie pieminekļa (to mēs vairs nedarām) un daudz saldējuma. Lai arī pati nekad (arī šobrīd) nez kapēc nelaižu garām izdevību palepoties, ka es esmu no Rīgas, tēvs man nāk no Gulbenes, no 4 bērnu ģimenes, tāpēc radinieku man tajā pusē ir daudz. Un pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka ar to arī es lepojos. Ar to, ka man ir daudz radinieku. Un ne tikai Gulbenē.

IMG_0001

Tēva māsa pa kreisi, mamma pa labi.

IMG_9989

Ar māsīcas dvīnēm Sabīni un Undīni (5), kuras satiku primo reizi dzīvē. Bērni man līp klāt, neko nevaru padarīt.

IMG_0007

2as Sabīnes

IMG_0004

Undīne. Ekstravertā dvīne.

IMG_9969

Sabīne. Intravertā dvīne, manējā.

LINDA & GOLDIJA

Gribēju jau rakstīt par savu rudenī gaidāmo braucienu uz Palermo, bet tā vietā rakstīšu par divām (vecām) sievietēm. Jo, lai arī tas, kas šobrīd notiek pasaulē ir gana satraucoši, man joprojām aktuāls ir arī novecošanas jautājums, vai precīzāk – cik cilvēki dažādi to īsteno. Būsim reāli – mūsu platuma grādos vecums un domas par to ne ar ko pārāk pozitīvu neasociējas. Skumji.* Tādēļ jebkurš piemērs, kad cilvēks ar savu attieksmi sev liedz piekārt vecuma birku, man šķiet apbrīnas vērts. Un ļoti iedvesmojošs. Starp citu, pasaules notikumu kontekstā Hilarija Klintone (68) arī ir labs piemērs, bet šoreiz ne par to. Pavisam nesen internets mani aizveda līdz Lindai Rodinai (68) un Goldijai Hounai (70).

IMG_9917

Photos: Paul Morigi via Getty Images and intothegloss.com

Nav tā, ka nezināju, kas viņas ir, bet guvu daudz dziļāku ieskatu, noklausoties podkāstu ar Lindu (spiežot šeit, arī links ar daļēju sarunas atšifrējumu) un, iedziļinoties Goldijas (Keitas Hadsones mātes) Instagram kontā @officialgoldiehawn. Tie Goldijas Hounas video ir vienkārši HILARIOUS!!! (Rakstu angliski, jo latviešu tulkojumā ‘jautrs’, manuprāt, ne tuvu neizsaka to būtību.) Un uzreiz jau iedomājos visas (ne visus, jo vīriešiem, pieņemu, diezgan vienalga), kuras padomā, ka tas taču ir vienkārši smieklīgi. Viņas vecumā jau nu tā nepieklājās darīt. Pie tam vēl publiski. Okei, katrs var domāt, kā grib. Bet tad, lūdzu, jums, alternatīva – Linda Rodina. Pilnīgs pretstats, līdz pēdējam eleganta. Nejauši savā virtuvē uzjaukusi sejas eļļu, kas šobrīd maksā 150$ pudelītē. Nekad nav krāsojusi savus matus, kuri sākuši sirmot jau 35 gadu vecumā. Ir pilnīgā mierā ar sevi, lai ietu gulēt 8os vakarā. Jo miegs taču ir tik svarīgs veselībai – “health is wealth”.

Sevi labprāt redzētu kaut kur starp viņām abām. Jo, varbūt, jūs nē, bet es saskaros ar ļoti spēcīgu stereotipu, kādam jābūt un jāizskatās vecumam, jo īpaši sievietēm. Un man tā skumjā versija nepatīk. Man patiktu tāda, kurā arī reklāmā filmēties nav par vēlu.

*Protams, protams ar izņēmumiem.

ISTABA

miniroom2

Bilde: Tim Burton’s “Alice in Wanderland”

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi gribējusi nokļūt vienā istabā. Un tad tu beidzot tur nokļūsti. Tur ir tik forši, un tu esi tiek priecīga un sajūsmināta, tev liekas, ka tu varēsi palikt tajā istabā visu laiku! Bet tad tev no tās istabas jāiet ārā. Tu arī ej, jo domā nekas, gan jau atkal varēsi nākt atpakaļ, istaba jau nekur nepazudīs. Jā, istaba nepazūd, bet iekšā tevi vairs nelaiž. Tu gaidi, neizpratnē staigā apkārt, ceri, jo redzi, ka reizēm pat paveras durvis. Un jā, tas pienāk brīdis, tevi atkal ielaiž iekšā. Un atkal ir jauki un forši, un priecīgi. Tev ļoti patīk tajā istabā, un liekas, ka istabai arī patīk, ka tu tur esi. Bet palikt tev neļauj, atkal ir jāiet prom. No sākuma tu pat pārāk nebēdājies, jo domā, ka gan jau atkal varēsi tikt tur iekšā, bet laiks iet un tevi nelaiž, tu pat nezini, vai vispār kādreiz ielaidīs. Tu mēģini tikt iekšā pati, tev liekas, ka tulīt, tulīt jau būsi tur, bet nē – durvis degungalā aizverās. Tad tu sadusmojies un ej uz citām istabām, mēģini sev iestāstīt, ka tā istaba nemaz nebija tik forša, bet slepenībā tikai vēro, kad durvis atkal būs vaļā. Un tas notiek, un tevi ielaiž, un tad atkal izdzen, un atkal ielaiž un izdzen, reizēm pat mudina iet atkal uz tām citām istabām. Un tev ir sajūta, ka tevi rausta kā lelli. Tu dusmojies uz sevi, raudi, ka esi tāda lelle, jo zini, ka tā nav nekāda leļļu istaba. Bet tu ļaujies, jo nespēj pretoties, jo vienīgais, ko tu gribi, ir atkal nokļūt foršajā istabā.

IEMŪRĒTIE

Liekas, ka par šo operas iestudējumu dzirdējuši pat tie, kuri operā nav bijuši. Arī tik daudz jautājumu par to, kā man patika, nebiju iepriekš saņēmusi. Tādēl, neskatoties uz to, ka sezona tik pat kā beigusies, padalīšos ar iespaidiem. Varbūt, noderēs rudens kultūras programmu plānojot.

Sākšu ar to, ka par to, ka tiek kaut kas jauns pašu radīts un iestudēts esmu sajūsmā. No sirds atbalstu. Tomēr konkrētais gabals manī radīja pārdomas. Jo tik kolosāla scenogrāfija, interesanta, savdabīga tēma, lieliski dziedātāji, tērpi, visa radošā komanda – Latvijas zieds! Bet kāpēc jārada tāds gaudu gabals?? Ok, grūti mums gāja ar to bibliotēku, kaut kā tikām galā, bet, ko es atkal dzirdu – viss caur ciešanām, obligāti kaut kas jāupurē un beigās iemūrējām tukšumu. Nudien lepojos! Man galīgi nepatīk komēdijas, bet, kāpēc nevar drusku itāļu prieka un viegluma. Nevis atkal kultivēt, ka tāpat viss slikti, un tā būs arī turpmāk.

Bet nu. Visu šo apdomājot un analizējot, esmu izlēmusi, ka tomēr gribu izaicināt savu iekšējo latvieti un iet vēlreiz, mēģinot trāpīt uz otru sastāvu ar Elīnu Šimkuss un pārējiem. Varbūt, viņi mani pārliecinās. Vai arī gūšu apstiprinājumu kādā no recenzijām lasītajā, ka no abiem sastāviem varētu uztaisīt vienu ideālo.

2016-05-18_img_1357_foto_agnese_zeltina

Foto Agnese Zeltiņa

OGAS

Es kādam šito stāstīju un man lika saprast, ka vajagot uzrakstīt. Pieredze tīri subjektīva. Ogas man ļoti garšo – jo īpaši zemenes un avenes, (arī kazenes). Bet stāsts par pirmajām divām. Tā kā ēst gatavošana nav mana kaislība, saldētava stāv samērā tukša. Katru gadu apņemos, ka ogas gan varētu un vajadzētu iesaldēt, pagājušogad pat biju nonākusi līdz reālai darīšanai. Iesaldēju zemenes. Bet ne baigi daudz, jo likās – ai, ja nu kas, var taču nopirkt. Kļūda. Saldētās pirktās zemenes garšo briesmīgi. Nevar salīdzināt ar pašas saldētajām. Kuras gan arī atkausētas ir baigās pļekas, bet vismaz garšo pēc vasaras, nevis drūpošas plastmasas. Tad nu šokā par zemenēm, sāku pirkt saldētas avenes – pilnīgi cita lieta, pat ļoti baudāmas. Secinājums – jāpiesaldē pilns ledusskapis ar zemenēm, jo avenes varēs nopirkt.

IMG_8533

Foto Shutterstock

Viena diena Usmas

Sestdiena. Pamodāmies ap 11tiem, apspriedām kaķus. Nopeldējos. Brokastīs mammas pīrāgi. Aizgājām apraudzīt avotu. Drusku vēl mālains. Palasīju žurnālus. Kādu stundiņu. Nomazgāju traukus. Pasauļojos. Ar grāmatu. Atkal papeldējām. Aparol Spritz un olīvas. Runājām par dzīvi. Iekurināju pirti. Iesēju zaļumus. Pirts, ezers, vakariņas, vīns. FullSizeRender (2)

TALK

Es nelasu daudz grāmatas (tiesa, man ir grāmata gultai, grāmata vannai, grāmata darbam), tādēļ visas, ko lasu, šķiet īpašas. Arī šī. Priekšvārdā raksturota kā ‘literary experiment’ un ‘”reality” novel’. Grāmata par trīs draugiem – divām heteroseksuālām sievietēm un viņu homoseksuālo draugu, kuri 1965.gadā pavada kopā vasaru East Hemptonā. Visas viņu sarunas tiek reāli ierakstītas diktofonā, lai pēc tam rastos TALK.FullSizeRender (1)

Priekšvārda autors arī min, ka šis ir kā iedīglis mūsdienu TV šoviem sākot no Friends, līdz par Girls. Izlasīju – piekrītu pilnībā. Arī tam, ka cilvēki, kad tas skar attiecības un ar to saistītās peripētijas, ar gadiem nemainās – 65tais vai 2016tais. Patika tik ļoti, ka bija lapas, kurām atlocīju stūrus, lai jums tagad nocitētu:

87.lpp.

EMILY: … You know what elegance is?

VINCENT: What?

EMILY: It’s a certain great sensual respect for the essence of things.

89.lpp.

EMILY: …Is Andy Warhol elegant?

VINCENT: No, but he’s got style. He’s so fake that it becomes real. I would say that in nature the sky is elegant, but the ocean isn’t. However the ocean is much more exciting than the sky.

190.lpp.

VINCENT: … I love you because you’re so sober when you’re drunk.

EMILY: … Listen, if you have some honey, you should take a couple of spoonfuls when you get home.

VINCENT: Really?

EMILY: It sobers you up, it restores Vitamin B to the system, which is what the alcohol consumes in digestion.

(PS. To triku ar medu pati jau sen intuitīvi gadiem izmantoju.)

203.lpp.

EMILY: Too many pairs of the same tassel loafers, too many La Costa Shirts.

MARSHA: What’s that?

EMILY: Those tennis shirts with the alligators on them. …

MARCHA: Armand. He shouldn’t wear white socks with his tassel loafers.

EMILY: He shouldn’t smoke pot all day and sleep until five in the afternoon. You know I’d really like to talk about love for a second, Marshie, because I’ve said a lot of very twenty-nine-year-old drunken things this summer. But I can say right now that I don’t want any more married men and I don’t want any weak men and I don’t want any men that I’ve ever known before. I think I’m just about ready to find someone who’s healthy enough to take the chance of getting married to me.

MARSHA: Amen.

Man šī bija vannas grāmata, bet pludmalē arī varētu ļoti labi aiziet.

Radīta gulēšanai uz dīvāna.

Tabita pie manis nonāca no ielas. Šeit jāpiemin rajona vetārsts Māris no Briāna ielas, kurš ne vien lieliski un par saprātīgām naudiņām rūpējas par tuvākas un tālākas apkārtnes dzīvniekiem, bet arī ik pa laikam rūpējas, lai ielas kaķi pārāk nevairojas, tos attiecīgi kastrējot vai sterilizējot, līdz ar to arī nedaudz nogriežot no vienas auss (pavērojiet uz ielas, atpazīsiet). Ielas kaķi ir dažādi – ir pilnīgie mežoņi, kurus pēc atmošanās labāk palaist atpakaļ ārā pēc iespējas ātrāk, bet ir tādi, kurus žēl laist prom. Tā teikt nav dzimuši ielai. Tiem tiek meklētas mājas.

Tabitai paveicās – lai arī pirmais gads pagāja ārā, tagad viņa ir pie manis – paradīzē! Nekādi savādāk es to nespēju dēvēt, jo tādai spējai izbaudīt ērtības un labklājību jābūt iedzimtai. Radīta gulēšanai uz dīvāna. (Un ne tikai.) Nu jā. Es uzskatu, ka katram ir tāds kaķis, kādu viņš ir pelnījis. Un, ja jums ir dzīvnieki, jūs man patīkiet vairāk!

Carol.

No Oskariem dažādās kategorijās nominētajām filmām esmu redzējusi labi, ja piecas. (Tas gan netraucēja piedalīties prognožu spēlē, jo izmantoju katru izdevību pārbaudīt savu intuīciju.) Bet pilnīgi mierīgi varētu būt redzējusi tikai šo vienu – CAROL. Jau filmas treileris vien sajūsmināja. (Video ieraksta beigās.) Interesanti, ka pati filma man iepatikās tikai uz beigām, bet tad pilnīgi visa. Kadru un tuvplānu skaistums vienkārši neaprakstāms. Kas man patika vis-vis vairāk – protams, Keita Blanšeta. Viņas drēbes, īpaši kažoks; blondie, vienmēr perfekti ieveidotie mati (neesmu vēl izlēmusi, kad manējie sāks sirmot, kļūt par blondīni vai bruneti, bet šobrīd sliecos pirmā virzienā); atturīgā, vēsā elegance; kā viņa smēķēja un lietoja alkoholu; Ņujorkas 50/60to gadu fons, jo īpaši restorāni un universālveikals.

carol_1carolCarol_1carol_2 carol_5