Category Archives: 2016

DECEMBRIS’16

Ar decembri man ir krīze. Jo, pirmkārt, tas likās ļoti garšs mēnesis. Otrkārt, visa bija tik daudz. Un, treškārt, tā visa rezultātā es no vienas puses neko vairs neatceros, kas notika. Bet no otras arī negribu rakstīt tagad visu nakti. Tādēļ mēģināju salikt kopā no bildēm tā koncentrēti.

VĀRNA – Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna baleta dejas performance. Man ne īpaši, bet pēc tam es noskatījos “100g kultūras. Personība.” raidījumu ar Elzu un tā inteliģence un miers, ko viņa izstaro, padarīja manus iespaidus par Vārnu galīgi nenozīmīgus. Ja viņai patīk, man arī patīk viss, ko viņa rada, dejo, saka…

OŅEGINS – opera. Tiešām patika, uzreiz. Apkārt gan runā, ka mākslinieciskais līmenis neesot pārāk augsts un vispār izskatās pēc Amoralle modes skates. Par pirmo neesmu pārāk kompetenta spriest, bet attiecībā uz tērpiem, manuprāt, tur viņiem ir īstā vieta. Es tiešām izbaudīju.

SIKSPĀRNIS – operete. Viegls gabals, bijām ar kolēģītēm. Ja vēl varētu to skatīties pie galdiņa, malkojot šampanieti, vispar būtu super. (Bet un to var arī paspēt divos starpbrīžos.)img_2883XIII – bārs. Esmu nejauši pievērsusies kokteiļiem. Un ir vietas Rīgā, kur viņi ir nenormāli garšīgi (arī dārgi), bet tu neko (nu vismaz divus toč) nenožēlo. Un ir arī vietas, kur neko tādu nevajag pasūtīt, bet tur ir citas garšīgas lietas. Galvenais, zināt, kur un ko. (Un labi, ja ir kompetenti cilvēki, kas pastāsta. Sveicieni!)img_2599img_2601MĀKONIS – vieta, kur es sagaidīju Jauno gadu. Teikšu tā. Tas nebija ideālākais scenārijs, kā es gribētu sagaidīt Jauno gadu, bet, ņemot vērā to, ka šogad negribēju palikt mājās, esmu ļoti apmierināta. (Viena no tām vietām ar garšīgajiem kokteiļiem.)img_3246MAKE-UP – savas radinieces (uz īpašiem pasākumiem, protams) es mēdzu krāsot jau pat pirms izgāju kursus. Man vienkārši liekās, ka mēreni uzkrāsoti cilvēki pēc 14 gadu vecuma vienmēr izskatās labāk. Šomēness uzkrāsoju sava brāļa meitu un viņas draudzeni uz Žetonu vakaru – un viņas kļuva tik skaistas, un priecīgas. (Lūdzu, rīt uzkrāsojieties. Nu, kaut mazliet!)img_26175.DECEMBRIS (gandrīz aizmirsu) – mana vārda diena!!! Man bija tik daudz puķes, rozes… Nu, ko es varu teikt. Mani iepriecināt patiesībā ir tik ļoti vienkārši.img_2701ZIEMASSVĒTKI, un viss ar to saistītais – jāsagādā dāvanas; jāsasaiņo dāvanas; jāaizsūta paciņas manai norvēģu ģimenītei; jāsaraksta, jānosūta kartiņas; jāsagādā mini egle savam mini dzīvoklītim (ļoti veiksmīgs pirkums šogad), jo Ziemassvētku vakara svinēšana notiek pie manis; vēl darbā pasākums, jāiet ciemos, jāmainās ar dāvaniņām, jāiet uz restorāniem, koncertiem… Ir drusku nogurdinoši (nezinu kā būtu, ja es vēl sāktu kaut ko cept un gatavot), bet tāds prieks un arī gandarījums, kad tas viss ir pagājis un izdarīts, tāds miers iestājas. Viss, protams, būtu vēl trakāk, ja man tajā laikā būtu jāiet uz darbu. Bet pie mums @ MOOZ! visiem šis skaistais laiks ir brīvs. Un nav pat jāņem atvaļinājums. (Starp citu, gandrīz visi satiktie cilvēki mani par šo apskauda.)

DŽORDŽS MAIKLS – tas, ka viņš nomira. Teikšu atklāti – pārējie šī gada aizgājēji man nebija sirdij tik tuvi, bet tādas skumjas, kādas sajutu ar šo nāves gadījumu man līdz šim bijušas tikai, kad nomira Fredijs Merkūrijs un Kurts Kobeins. Sen. Lika arī aizdomāties, ko es aiz sevis atstāšu… Mūziku notikti nē. Bet tagad nevaru izvēlēties, kuru Džordža dziesmu šeit nošērot – Last Christmas vai Freedom. Izdomāju. Jo decembris. Un gads jāgaida, lai atkal klausītos.

Bet ar ko es tiešām lepojos pagājušajā mēnesī (precīzāk mēneša pēdējās dienās) – sakārtoju un beidzot arī salīmēju savu lielo fotoalbūmu. No piedzimšanas līdz vidusskolas izlaidumam. Tas man bija gada projekts – lepojos! Un ar ko es lepojos vēl vairāk – šogad man izdevās uzrakstīt sakarīgas apņemšanās – nu tādas, kas pašai reāli patīk, nevis tādas, kādas liekas, ka vajadzētu.

Bet ko nu par to decembri – jau jauns gads, jauni iespaidi, ko gūt.

Advertisements

2016 novēlējums >> 2017

Man būtu grēks sūdzēties par dzīvi. Man iet labi. Pat ļoti labi. Daudzejādā ziņā man viennozīmīgi ir paveicies. Esmu par to pateicīga vecākiem un arī augstākiem spēkiem. Bet vai es esmu apmierināta ar savu dzīvi? Nē. Tādēļ nākamajā gadā un un turpmāk novēlu nesamierināties ar “iet labi” un kļūt reāli apmierinātai ar savu dzīvi. Jo atskaites punkts katrs mēs esam sev paši. Laimīgu!

P.s. Manas 2016.gada 20 laimīgās bildes.img_1846

img_0216

Adwards ordenis

img_1845

Bolderājas mežā

img_1847

Krustmeitai 1.septembris

img_2666

Ar mammu Vīnē

img_3186

Kurzeme roadtrip @ Kuldīga

img_3188

Milāna – mīļākā pilsēta

img_3189

Palermo – dream destination check!

img_3192

Opera, Oņegins

img_3193

Darbiņā

img_6964

LADC skola

img_7394

Opera – my happy place

img_7766

Vīne

img_8059

Pavasaris Usmā

img_8405

Pagalms ar māsīcām

img_9582

Roadtrip Kurzeme @ Jūrkalne

img_8853

Brālim 50

img_9989

Kapusvētkos Gulbenē

img_9120

Viena pati muzejā

img_9149

Dzimšanas diena!!!

NOVEMBRIS’16

Ļoti piesātināts mēnesis. Mazliet esmu piekususi no novembra. Saplānot daudz es protu, bet tā jau nu nebūtu problēma. Patiesībā plānošana ir visa atslēga, tikai vajag ieplānot visas svarīgās lietas, nekā nedarīšanu, piemēram. Kas it kā nav nekāds jaunums, tikai decembrī vajadzētu beidzot sākt to reāli darīt. Apsveru svētdienas – drusku tradicionāli, bet, kāpēc ne. Labi. Atpakaļ pie novembra.

1.FLAMENCO DEJAS, KONCERTS & MEISTARKLASES

Par to, ka es sāku dejot, rakstīju jau iepriekšējā mēnesī (lasīt ŠEIT). Pametusi neesmu. Tieši pretēji – liekas, būšu atradusi sev hobiju, jo kļūst arvien interesantāk. Izrādās, tā nav tikai kāju piesišana un roku paplivināšana (kā man sākumā likās). Tur ir dažādi deju veidi, ritmi, mūzikas, svārki, kurpes un vēl tas viss, ko es nezinu. Ir sajūta par veselu neatklātu pasauli, kas nekad nevarētu apnikt. Īpašu pacēlumu radīja 4flamencomen grupas koncerts un 3 (!!!) meistarklases. Bet arī jocīgi tomēr satikt cilvēkus, kas dzīvē nodarbojas tikai ar to. Forši!

2. TEĀTRIS: MĒDEJA & PAKĻAUŠANĀS

Mēdeja Krievu drāmas teātrī man likās ļoti laba izrāde, Guna Zariņa ir izcila aktrise, bet emocionāli neuzrunāja. Pilnīgi pretēji bija ar Pakļaušanos JRT, kas komunikācijas telpā iemantoja skandalozas izrādes slavu. Bet mani uzrunāja tik ļoti, ka tam veltīju pat atsevišķu ierakstu blogā ŠEIT. (Tur ir arī par teātra skatīšanos vispār.)

3. TIKŠANĀS: BRUNCH & ILONČIKI

Novembris ir arī tāds kā tradīciju mēnesis. Katru gadu kādā nedēļas nogalē braucam pie manas māsīcas, kura dzīvo burvīgā mājā ārpus Rīgas un dievīgi gatavo (win-win) uz branču. Un šogad tas vēl sakrita ar to skaisto pirmo sniegu. Savukārt, Ilončiki ir divas Ilonas ar kurām es nostrādāju savu laiku Skonto Būvē (diezgan skarbos apstākļos). Un, lai arī pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, acīmredzot tie apstākļi mūs tā ir satuvinājuši, ka turpinām tikties vismas trīs reizes gadā un katra šī tikšanās ir gluži kā vakar! (Es vispār šomēnes nonācu pie tādas izjūtas, ka gribu tikties tikai ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē es jūtos labi, tīri tādā fizisku izjūtu līmenī.)img_2122

4. OPERA UN BALETS: PĒRS GINTS, MAKBETS & VĀRNA

Pērs Gints ir jaunākais šīs sezonas baleta iestudējums. Kaut kas pilnīgi savādāks, ļoti interesanti skatīties, bet teikšu atklāti – man bija par daudz teātra, par maz dejas. Otro reizi neiešu. Toties otro reizi (drusku gan arī nejauši) aizgāju uz operu Makbets un nenožēloju ne mirkli. Burvīga scenogrāfija, Mare un Roll’s tērpi, par Verdi mūziku nemaz nerunājot. Un pašā mēneša noslēgumā (vakar) nāca Vārna. Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna iestudējums Operas un baleta Jaunajā zālē. Sapratu, ka ir iestudējumi, kuru gaidīšanas prieks ir lielāks par rezultātu. Man nepatika. Visvairāk traucēja, ka tas bija neveikli, tik daudz pārkārtošanās. Iespējams, ka viss iecerētais pazuda aiz tā. Runājām, ka ļoti labi tas varētu izskatīties attēlots fotoizstādē, jo atsevišķi momenti bija vizuāli ļo skaisti. Bet pieņemu, ka to visu radīt pašiem bija ļoti interesanti.img_1981

5. KINO: NOCTURNAL ANIMALS, TAS IR TIKAI PASAULES GALS & MELĀNIJAS HRONIKA

Kino man ļoti patīk. Vai precīzāk būtu teikt, ka man patīk kino, kas man ļoti patīk. Toma Forda jaunā (otrā) filma atkal bija dievīgi skaista. Saturiski pirmā (A Single Man) patika labāk, bet šo ir vērts noskatīties vizuālā skaistuma dēļ. Tas ir kaut kāds pilnīgi cits skaistuma līmenis, kuru tu pat nevari iedomāties līdz neredzi. Bet, varbūt, tas tikai man tā. Jo skaistums mani ļoti uzrunā. Man vajag, lai ir skaisti, es burtiski kūstu skaistuma priekšā. Tīri no skatīšanās uz skaistām lietām, cilvēkiem. Protams, protams, skaistums ir ļoti subjektīvs jēdziens, bet mans skaistums ir arī Toma Forda skaistums.

Par pārējām filmām rakstīšu mazāk – Tas ir tikai pasaules gals bija traka filma, kas lika aizdomāties, ka vajag vienam pret otru izturēties labi, jo īpaši ģimenes locekļiem. Nē, vispār visiem. Labi, vai neitrāli. Jo tās negatīvās emocijas no malas izskatās briesmīgi. Un kino sadaļas noslēgumā ar bailēm pieminēšu Melānijas hroniku, kas nu jau ir kļuvusi par jauno latviešu kulta filmu. Būšu atklāta – man bija garlaicīgi un es nevarēju sagaidīt, kad būs beigas. Nav tā, ka es neizprotu šo traģēdiju, es pat biju sevī vīlusies un analizēju, kāpēc tā. Un mans šī brīža izskaidrojums ir, ka es nenoticēju. Es redzēju, kolosālo Gintu Bērziņu ar kameru aiz kadra, es redzēju, ka tā ir Baiba Broka, kas ir sveika un vesela, tā ir Sabīne, mana vārda māsa no Šveices, kura iejūtas Melānijas ādā un pati ir ierunājusi visus tekstus. Priecājos, ka citiem tā nebija un filma tiek izrādīta ar lieliem panākumiem.

6. IZGLĪTĪBA: VĪNS & ŠAMPANIETIS

Kopš saviem pirmajiem vīna kursiem uzskatu, ka to apmeklēšana ir viens no labākajiem laika un naudas tērēšanas veidiem. Un tādā veida šo pasauli esmu jau sev nedaudz atklājusi.   (Atšķirībā no flamenko, pagaidām.) Šomēness tas bija viens vakars Vīna studijas Vīna skolā, kur Jānis Kaļķis īpaši tēlaini stāstīja kā orientēties plašajā Francijas dzirkstošo vīnu, šampaniešu, baltvīnu un deserta vīnu klāstā. Skatos pierakstos, ka, viņaprāt, pēc šampanieša norīšanas mutē jāpaliek citronu saldējuma garšai. Vai nav skaisti! Un tad ar atsvaidzinātām un jaunām zināšanām devos uz Nordea Čempionu Parādi, lai sestdienā 11.00 no rīta ķertos pie ekspertu atzītajiem šī gada 100 labakajiem vīniem. (Ir arī vakara sesija, kas sākas 17.00, bet es jau otro gadu pēc kārtas dodu priekšroku rītam.) Tāpat kā pirms gada man negaršoja neviens no sarkanajiem vīniem, (nu viens bija ok). Nevaru īsti saprast, vai man nesakrīt gaume ar žūriju, vai arī vaina ir tajā, ka tiek sākts ar dzirkstošajiem un baltajiem, un tās izjūtas rodas uz to fona. Nākamgad būs jāmēģina no otra gala.img_2072

7. VIESĪBAS: 18.NOVEMBRIS & KAPUSVĒTKI

Nobeigšu es ar tradīcijām apgrieztā secībā. Vispirms – Kapusvētki (īstenība tas ir svecīšu vakars katru gadu pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes.) Tas ir priecīgs notikums, kad satikt radiniekus, pastaigāt pa kapiem, nosalt un ēst pusdienas ar skābiem kāpostiem pie mammas. Pirms tam ir 18.novembris – līdzīgs, bet greznāks pasākums, ar pucēšanos, lai jaukā, siltā mājas gaisotnē (ar to es gribu teikt, ka nekādi nepierunāsiet mani iet skatīties salūtu) atzīmētu mūsu valsts pastāvēšanu. Interesantākais ir tas, ka abiem šiem pasākumiem ir noteikts, nemainīgs un atšķirīgs viesu sastāvs.img_2089img_2096img_2097P.s. Tabitai ar šomēness velk uz siltām patīkamām virsmām.img_2200

OKTOBRIS’16

Tā kā es iepriekšējā ierakstā dalījos ar septembri (lasīt ŠEIT), tagad mēģināšu to pašu izdarīt ar oktobri. Nezinu, vai tie ir laikapstākļi, vai kas cits, bet ir daudz, daudz grūtāk pieķerties. Atkal ir tā sajūta, ka nekas nenotiek, nav nekā ko atcerēties. Un tas viss pie tā, ka pirms nedēļas atbraucu no Itālijas. Bet saņemos un rakstu.

Sāku apmeklēt deju nodarbības. Jo dejot man patīk, un sanāk. Bet būtiskākais iemesls ir, ka es gribēju atrast sev hobiju. (Uzskatu, ka ceļošana, ja vien neesi Zane Eniņa, grāmatu lasīšana un ēst gatavošana sev un ģimenei neskaitās.) Mēs darbā izspriedām, ka hobijs ir tad, ja paņem tev visu brīvo laiku un naudu. Uz to iet. Papildus vienkārši nodarbībām es jau apmeklēju meistarklases (labi, pagaidāmtikai vienu), pērku īpašas kurpes un svārkus, biļetes uz koncertiem. Laika ziņā sāku iet uz visām trīs vietām, kur Rīgā to piedāvā darīt. Gribētos vienu no tām atmest, bet problēma ir, ka man jau zvana un prasa, kāpēc es vairs nenāku un man, kā priekšzīmīgai skolniecei neērti un bail atteikt. (Būs jātiek ar sevi galā.)

Vēl oktobrī bija “Restorānu nedēļa” ar totālu vilšanos Pirmīdā – tā, ka kļūst sliktāk (un arī jautrāk) ar katru ēdienu un izkusis sorberts konservu bundžā tam visam pieliek treknu punktu. Nepalīdzēja pat apziņa, ka virs tevis otrajā stāvā ēd pats Dalailama ar zelta piederumiem, (kas gan diezgan jocīgi slēdzas kopā ar viņu, bet to mums ar lepnumu pavēstīja apkalpojošais personāls). Turpretim izcili labs bija Vīna studijas piedāvājums, kas liek secināt, ka tomēr jāuzticas atsauksmēm un iepriekšējai pieredzei, un tam, ka viesnīcu restorāni kopumā reti kad esot labi. Bet savā ziņā man ar to arī tā restorānu nedēļa patīk, ka nekad nevar zināt, kur un kā būs, jo ir gadījies arī, ka jaunās vietās ir kolosāls piedāvājums. Pavasarī iešu atkal.

Tad bija nedēļa Itālijā – Milāna un Palermo. Bet par to man gribās uzrakstīt atsevišķi. Pagaidām mīļākā bilde no Palermo.img_1401

Kultūras ziņā šis bija izstāžu mēnesis – gan Itālijā apmeklētās, gan Vasiļjeva kārtējā tērpu, gan Jānis Rozentāls LNMM. Par pēdējo īpašs prieks, jo pēdējās dienās redzēju rindu uz muzeju un nebija nekāda muzeju nakts. Muzeja atjaunošana kopumā ir viena no, ja ne pati labākā lieta, kas Latvijā pēdējos gados notikusi. Un tās omes, kas nāk ar mazbērniem. Kā viņas skaidro tās gleznas, salīdzina, arī apsauc un aizrāda. Par pašu mākslinieku man personīgi bija pārsteigums, ka viņš ir tikai 50 gadus nodzīvojis, tik daudz paspējis un, ka nav tikai skaistās un pareizās bildes, kas reklāmas plakātos, bet arī interesantākas gleznas un pikantas fotogrāfijas.

img_1820img_1815img_1806img_1808

Par saviesīgo dzīvi runājot, mēnesis noslēdzās ar Halovīna ballīti pie Raita un Kristīnes, kas man ļoti patika. Es tiešām priecājos, ka cilvēki organizē tādas lietas, aicina citus ciemos. Atklāju, ka mēmais šovs var būt ļoti jautra spēle.

Un kontrastam noslēgumā svētdienas brančs pie brāļa, kas nozīmē krustmeitu apraudzīšanu (savu un māsas) un patīkamu, relaksētu laika pavadīšanu šoreiz ar krāsnī ceptām bietēm (nu man so-so), mafiniem un dzirkstošiem dzērieniem. Priekā!

img_1874

Iedod tik pazīmēt…

P.s. Vēl šomēness es daudz iepirkos. Man ir tā, ka es varu periodiem neko nepirkt, bet tad pienāk tas brīdis un man sarodas daudz kas jauns!!!

SEPTEMBRIS’16

Kad psiholoģe man lika sadalīt savu dzīvi trīsgadēs un pastastīt, kas katrā ir noticis, kādi cilvēki bijuši, tas bija grūtākais uzdevums ever. Labi, bērnudārza un skolas laiku vēl kaut kā var aptvert, bet pēc tam, sākot no kādiem gadiem 20, viss aiziet tādā mutulī. Secinājumi galvenie man bija divi – bāc, es taču neko neatceros. Bet tad es padomāju – viss kaut kas ir foršs bijis, kam es neesmu pievērsusi vajadzīgo uzmanību un tapēc man liekas, ka nekas nav bijis. Tāpēc tagad es esmu izlēmusi dzīvot apzinātāku dzīvi un atcerēties. Lūk septembris. Būs arī labs veids kā atskatoties filtrēt, kas man patīk un, kas nē. Un beidzot man būs, kur likt tās fotogrāfijas, jo tie, kuri seko man Instagramā un Feisbukā būs ievērojuši, ka fotogrāfēt un dalīties man patīk.

1.septembris krustmeitas Katrīnas dzīvē. (Vairāk ŠEIT.) Forši! Lika atcerēties arī savu 1.septembri un varēja apskatīties, kā šodien izskatās vidusskolnieki. Tā jau viss forši, bet man žēl, ka tai meitenei nevens neiemāca, ka apspīlētā melnā mežģīņu mini kleitā nevajag ierasties uz nevienu svinīgu pasākumu savā dzīvē, kurš notiek 9.00 no rīta. Neatkarīgi no tā, cik tev ir gadi un, kurš izmērs. Un kurpes uz papēža ar platformu ir atgriezušās savā vietā nakstsklubos un arī tikai tām meitenēm, kuras dejo ap to stieni.img_0259Operas un baleta sezonas atklāšanas Galā koncerts. Opera man ir mīļākā ēka Rīgā. Biju sailgojusies. Reizi mēnesī man tur jābūt obligāti. Gaidu Oņeginu, Pēru Gintu, Elzas Leimanes Vārnu un mudinu arī visus pārējos uz turieni doties.img_0346Ciemos pie draugiem Ikšķilē. Sen nebija būts. Un laiks bija tik pateicīgs, ka varēju pat vēl izpeldināt bērnus. Īstenībā tas ir pat tā pagodinoši, ka no visiem izvēlas Tevi, lai palūgtu atnākt līdzi pieskatīt. (Bet pieļauju, ka tas arī tāpēc, ka biju pie stūres, tādejādi nelietoju alkoholu un man nebija citu bērnu, ko tajā brīdī pieskatīt. Tur bija ļoooti daudz bērnu.)

Signes vārda dienas brunch. Māsa uzaicināja svētdienas rītā uz Kolekcionāru. Vienīgais sarūgtinājums bija, ka jādzer Prosecco (man garšo CAVA), vajadzēja ņemt baltvīnu, nepareiza izvēle. Bet pankūkas baigi labās un oficiants baigi foršais. Un smukais. Dāvana viņai patika.

LADC skolas sākums. Pagājušais gads bija pirmais, kad es tajā visā piedalījos. Anete man palūdza kaut ko pastāstīt par projektu vadību, es piekritu, man patika. Šogad, pēc tam, kad man bija iespēja konkrēti iepazīties ar visiem skolniekiem (kas visi patiesībā ir pieaugušie), es izjutu daudz lielāku atbildību pastāstīt kaut ko tiešām vērtīgu. Man iestājās zināms stress, sāku apšaubīt visu iepriekš stāstīto. (Lai arī atsuksmes bija labas.)  Tāpēc arī uz ievadlekciju palūdzu palīgā Ingu no TBWA. Jo ne vienmēr viss ir par to, ko vari pats, bet arī par resursiem, kururs vari piesaistīt labākā rezultāta vārdā.img_0451

Kinofestivāls Baltijas Pērle. Par šo var smalkāk izlasīt, ko es jau rakstīju ŠEIT un ŠEIT.

Var vilkt rudens drēbes. Vienkārši tāpat.

Pirmo gadu saēdos svaigas vīģes. Es tiešām biju ēdusi tikai žāvētās. Līdz ieraudzīju Rimi, nemaz nedomāju, ka pie mums tādas var dabūt. Otra lieta – beidzot atklāju perfektu (tekstūra, garša, krāsa) smoothie bowl RECEPTI. (Banānu vajag izmantot saldētu, vienu ogu veidu saldētu, otras svaigas.)

Tabita kā vienmēr kolosāla. Divas lietas par kurām es varu priecāties katru dienu – mans kaķis un mana gulta. Par pēdējo, jo man ir trauma par dažām dzīves naktīm, ko ir nācies pavadīt autobusā. (Teltī vēl ir okei.)

Ps. Not so cool – paspēju paslimot ar saaukstēšanos. Esmu apņēmības pilna darīt visu, lai neslimotu. Piemēram, nesalt, “skraidot tajās planajās, gadalaikam neatbilstošajās kleitiņās” (mammas vārdi). Tāpēc vakar nopirku divus adītus džemperus un jaku.

ADWARDS ’16

Reizi gadā, apmēram ap to laiku, kad man reklāmā viss sāk likties bezjēdzīgi, nāk Adwards. Šogad jau 11to reizi pēc kārtas. (Iespējams iemesls, kāpēc joprojām esmu reklāmā.) Un šogad man patika tā, kā nevienu gadu – mēģināšu noformulēt iemeslus:

  1. Pasākuma laiks no parasti tomēr ziemīgā marta tiek pārcelts uz vēl vasarīgo augustu;
  2. Ceremonija ir sasniegusi maksimālu kompaktumu. (Saņēmu gan komentārus, ka kādam, varbūt, nav interesanti, jo nominētie darbi nav zināmi. Bet tas tāpat ir labāk nekā ja, procesam ievelkoties, visi ir sastopami bārā, nevis zālē. Visi shortlist darbi apskatāmi tautas balsojumā – šeit.);
  3. Mēs – MOOZ! iesniedzām divus darbus un saņēmām divus ordeņus, kas nozīmē, ka es varēju kāpt uz skatuves(!!!), kā arī ļoti efektīvu resursu izlietojumu. (Lūdzu, noskatieties Case Study šī ieraksta beigās, CSDD gan mēs dabūjām tikai radio sadaļā, bet var visu paskatīties.);IMG_0216
  4. Ordeņu pasniedzēji bija izcili atlasīti, visi tādi gudri asprātīgi – Strīķe, Spriņģe, Neo, Timrots u.c. Par vakara vadītāju Daini Grūbi nemaz nerunājot… (selfie!!!)IMG_0131
  5. Pēc oficiālās daļas neviens neskrēja prom un būtībā tā izvērtās par ielas ballīti Splendid Palace priekšā (tas arī pateicoties augusta laikapstākļiem);
  6. Visas lekcijas (Talks&Stories) bija interesantas, arī tās divas pēdējās, ko neredzēju, jo man bija jāiet pārģērbties. (Bet būšot pieejami video ieraksti.) Es gan saņēmu komentāru – lielisks saturs, bet slikta organizācija (jā, kavējās kafija un bija dažas tehniskas problēmas). Man tas šķiet nieks, jo es esmu bijusi semināros ar ideālu organizāciju, bet viduvēju saturu un, ticiet man, tas ir daudz, daudz sliktāk. Toties bija īpašais piens vegāniem, ko pieliet neesošajai kafijai:)

Man ļoti patika! Anete, ja Tu šo lasi – PALDIES!!!

ŠEHEREZADE

Uz Šeherezadi gāju otro reizi. Un iešu arī trešo. (Maz kas ir labāks par baletā pavadītu laiku.) Jo vairāk skatos, jo interesantāk. Pirmajā reizē galvenajās lomās dejoja Raimonds Martinovs ar Ievu Rāceni – bezgala skaisti. Tikko otrajā – Raimonds Martinovs ar Alisi Prudāni. Un Viktorija Jansone viņa mīļākās sievas Zubaidas lomā. (Viktorija vispār viena aizpilda skatuvi.) Arī bezgala skaisti. Bet pilnīgi savādāk. Alisei Prudānei vispār ir balerīnai netipiska ķermeņa uzbūve. (Tāda, kas ļauj man bez sirdsapziņas pārmetumiem sākt pārmest mātei, kāpēc neaizsūtīja mani uz baletskolu.) Bet šis fakts padara viņas deju vēl apbrīnojamāku. Vēl vairākkārtēju skatīšanos man interesantu padara fakts, ka saturā es iedziļinos tikai ar otro reizi. Un, kad Tu saproti, ka daži no personāžiem, kas visu izrādi dejo, izrādas ir jau sākumā nogalināti (dejo viņu gari), izrāde iegūst pavisam citu garšu.

Kas vēl. Tērpi – izcili. Mūzika – dievīga. (Viens caurvijošais motīvs nepamet manu galvu vēl ilgi pēc izrādes. Palīdz arī tas, ka Spotify ļauj klausīties atkal un atkal!) Beigas ir īpaši pārsteidzošas. Izrāde ir kompakta, ar vienu starpbrīdi, bet ir tik aizraujoša, ka šķiet divreiz garāka nekā īstenībā. Visu par izrādi var izlasīt šeit.xlarge_c02eSeherezade_2b_773472773489

p.s. Iepriekšējo reizi es rakstīju par Romeo un Džuljeta.