Varbūt, es mēdzu pārāk aizrauties ar cilvēkiem, bet ne tik ļoti, kā Parīzē ar rozā vīnu. Bija vietas, kur tas pat bija beidzies. Parīzietes es atpazinu uzreiz – pēc sarkanajām lūpām, šķērsām pārliktās second hand somas, krūštura neesamības un vēl kaut kā netverama, kas man nekādi neļautu to atkārtot pat izpildot visus iepriekšminētos nosacījumus. Cilvēki ar bagetēm. Reāli visapkārt staigā cilvēki ar bagetēm rokās un somās, visbiežāk divām. Man arī mēģināja uzreiz pārdot divas, esot izdevīgāk. Un resni tur bija tikai tūristi. Rīgā nekad neesmu atļāvusies tā vienkārši nopirkt un ēst baltmaizi, pie tam uz ielas. Bet nu bagete plus parka soliņš un Rīga mazā Parīze. Kas vēl. Sievietes un vīrieši uzkrītoši pārvietojas ar audumu maisiņiem somiņu vietā. Nevis kā pie mums, kur dabas draugi tos nes līdzi uz lielveikalu, bet tā, ka var redzēt, ka viņiem tur visa parastā somiņas iedzīve iekšā. Un kontrastam šai šķietamajai nevīžībai – vīrieši baltos, izgludinātos kreklos svētdienā eleganti pavada laiku. Tam, ko jūs velkat mugurā, arī brīvdienās ir nozīme. Sasveicināšanās koncepts. Ja ir tuvi cilvēki, tad sabučojas uz abiem vaigiem – kā vīrieši, tā sievietes, bet, ja vēl nav tik tuvu pazīstami, tad sarokojās. Būt interesanti zināt, kurā brīdī viņi satuvinās. Bet vispār šī sveicināšanās atvadīšanās ceremonija ļoti fascinē. Asociējas ar tādu cieņas izrādīšanu pret satikto cilvēku. Dzīvojām Le Marais, ko man ieteica visi un es iesaku. Sēna – skaista un apdzīvota upe. Kājas iesaku mērcēt Luvras strūklakā. Cafe de Flore – pārspīlēti dārgi, bet tas netraucēja aiziet divas reizes trīs dienu laikā, kurpes var nopirkt lētāk.
Sabīne Rapa 