Category Archives: 2017

Parīzes epizodes

Uz Parīzi es gribu braukt vēlreiz. Bet šoreiz ar vīrieti un dzert rozā vīnu kafejnīcā uz ielas, kā meitene bildē*IMG_6609Varbūt, es mēdzu pārāk aizrauties ar cilvēkiem, bet ne tik ļoti, kā Parīzē ar rozā vīnu. Bij vietas, kur tas pat bija beidzies. Parīzietes es atpazinu uzreiz – pēc sarkanajām lūpām, šķērsām pārliktās second hand somas, krūštura neesamības un vēl kaut kā netverama, kas man nekādi neļautu to atkārtot pat izpildot visus iepriekšminētos nosacījumus. Cilvēki ar bagetēm. Reāli visapkārt staigā cilvēki ar bagetēm rokās un somās, visbiežāk divām. Man arī mēģināja uzreiz pārdot abas, esot izdevīgāk. Un resni tur bija tikai tūristi. Rīgā nekad neesmu atļāvusies tā vienkārši nopirkt un ēst baltmaizi, pie tam uz ielas. Bet nu bagete plus parka soliņš un Rīga mazā Parīze. Kas vēl. Sievietes un vīrieši uzkrītoši pārvietojas ar audumu maisiņiem somiņu vietā. Nevis kā pie mums, kur dabas draugi (es, protams, arī), tos nes līdzi uz lielveikalu, bet tā, ka var redzēt, ka viņiem tur visa parastā somiņas iedzīve iekšā. Un kontrastam šai šķietamajai nevīžībai – vīrieši baltos, izgludinātos kreklos svētdienā eleganti pavada laiku. Tam, ko jūs velkat mugurā, arī brīvdienās ir nozīme. Sasveicināšanās koncepts. Vēroju īpaši. Ja ir tuvi cilvēki, tad sabučojas uz abiem vaigiem – kā vīrieši, tā sievietes, bet, ja vēl nav tik tuvu pazīstami, tad sarokojās. Būt interesanti zināt, kurā brīdī viņi satuvinās. Bet vispār šī sveicināšanās atvadīšanās ceremonija ļoti fascinē. Asociējas ar tādu cieņas izrādīšanu pret satikto cilvēku. Nav kā pie mums (ok, ne vienmēr un ne visiem, bet bieži) – ja labi pazīstami, tad čau, ja ne pārāk, vienkārši pamet ar galvu. Zinu, pati tā daru. Bet nepatīk. Gribētos savādāk. Kā Parīzē. Dzīvojām Le Marais, ko man ieteica visi un es iesaku. Sēna – skaista un apdzīvota upe. Kājas iesaku mērcēt Luvras strūklakā. Cafe de Flore – pārspīlēti dārgi, bet tas netraucēja aiziet divas reizes trīs dienu laikā, kurpes var nopirktlētāk. Bet tajā nākamajā reizē, kad mēs brauksim, es gribu iet atkal, bet sēdēt iekšā, kā vietējie.

* pārsteidzošākais ir tas, ka šajā miljonu pilsētā tieši šo meiteni ar savu draugu es redzēju arī atpakaļceļā lidostā. Viņa gan aizlidoja uz Ibizu.

NEIZBĒGAMAIS / Statoil >> Circle K

Sen neesmu rakstījusi par profesionālām lietām, bet pagājušajā nedēļā man bija tā iespēja apmeklēt pasākumu (paldies, jaunajai darba vietai McCANN Riga un Kristapam Siliņam) un uzzināt, kādēļ Statoil maina nosaukumu uz Circle K un arī detaļas, kā tas līdz šim ir noritējis Skandināvijas valstīs. (Lai nerodas pārpratumu, man nav nekādas tiešas profesionālas  saistības ar šo gadījumu, tas nav mans klients.)FullSizeRender

Pirms runāt par detaļām, pievienošos Andra Rubīna (DDB Latvija) teiktajam, ka prieks, ka šāda tikšanās tika organizēta tieši komunikācijas speciālistiem (paldies Komunikācijas Aģentūrai un Circle K Latvija) un bija iespēja uzzināt vairāk un detalizētāk par šo gadījumu no pirmavotiem, jo, protams, tas ir ļoti interesanti un netiek piedzīvots ne katru dienu, ne gadu. (Pēdējais Latvijā, ko atceros, bija Hansabankas nosaukuma maiņa uz Swedbank.) Bet teikšu atklāti, ka papildus profesionālajai interesei man šis gadījums totāli nesaista un līdz ar šo ierakstu arī domāju beigt par to domāt. Bet gribējās arī uzrakstīt, jo pēc tam saņēmu diezgan daudz jautājumus – nu, kapēc tad tas notika?? Un tas nosaukums tik nesmuks… (Nekas, iepatiksies.)

Tad nu lūk, ko es uzzināju. Un, šo es rakstu tīri no tā, cik atceros, jo, kā jau minēju, man nav nekādas intereses tērēt laiku, pētīt vairāk, meklēt informāciju, precizēt faktus… Statoil, līdz ar vēl triju dažādu zīmolu degvielas uzpildes stacijām 20 pasaules valstīs, ir iegādājusies Kanādas korporācija un loģiski, ka viņiem no biznesa viedokļa ir daudz izdevīgāk visu palikt zem viena nosaukuma un zīmola. Viņi secinājuši, ka cilvēku vajadzības visā pasaulē ir līdzīgas, tādēļ to mierīgi var darīt. Lūk arī video – ne īpaši labā kvalitātē, bet labi paskaidro domu:

Jauno logo viņi veidojuši, mēģinot tajā ietvert kaut ko no katra līdzšinējā zīmola un padarot maksimāli pieņemamu katrā no tirgiem. Piemēram, Statoil oranžā lāsīte ir izveidojusies par oranžo līniju Circle K logo. (Nezinu, vai tas palīdz, bet mīļi protams.)

Tai pat laikā skaidrs, ka viņiem daudz būtiskāk, kā to varēs izrunāt Amerikā, ne Latvijā un, starp citu, Norvēģijā to ir izrunāt tik pat sarežģīti kā pie mums. Tur zīmola maiņa notika jau pirms gada un, kā SMFB reklāmas aģentūras pārstāvji stāstīja, ka tur tas bija vēl trakāk – līdzīgi, kā nomainīt “kroņa dārgumu”. Tai pat laikā tagad, atbraucot uz Latviju, un ieraugot Statoil, viņiem ir sajūtas par kaut ko novecojušo no pagātnes, nekādas nostaļģijas.

Tādēļ, man liekas tik neizprotami un muļķīgi par šo lietu vispār cepties. Bet, parunājot ar cilvēkiem, tāda sajūta, ka nosaukumu maina jūsu bērnam, vai sunim. Hallo, tā taču ir tikai degvielas uzpildes stacija, kura jums nepieder un neko nav parādā. Lai arī kāds būtu vārds, ja saglabāsies saturs, jūs tāpat tur brauksiet un dzersiet un ēdīsiet, un čurāsiet. Ak dievs, ja nepatīk, ir taču Virši un Lukoil, un var braukt ar vilcienu un autobusu, un vārīt kafiju mājās, un iet mežā. Tā ir katra brīva izvēle. Vai arī šāds viedoklis, ko saņēmu Twitterī:FullSizeRender (1)Kā tad. Varētu padomāt, ka Statoil bija labdarības iestāde. Circle K joprojām nodrošinās darba vietas 100 000 cilvēkiem visā pasaulē un arī daļai Latvijas iedzīvotāju.

Paralēli iepriekš rakstītajam, kas, kā nojaušat, mani diezgan tracina, sajūsminos par to, cik lielu nozīmi zīmols spēj radīt cilvēku dzīvēs, pareizi atbildot uz viņu visprimitīvākajām, dabiskajām vajadzībām brīžos, kad tās visvairāk nepieciešams apmierināt.

Un noslēgumā teikšu tā – protams, ir cilvēki, kuri joprojām skumst pēc lata, vai pat padomju laikiem (pieņemu, mazāk pēc Hansabankas), bet es tomēr esmu par to, ka pārmaiņas ir uz labu un nevajag cepties par lietām, ko nevari ietekmēt.

P.s. Es neatbildēšu uz komentāriem par šo tēmu, neiesaistīšos diskusijās, jo, ziniet, man (un arī jums) ir dzīvē jēdzīgākas lietas ko darīt.

I’M BACK!!!, CERVINIA, DARBA MAIŅA

Ir jau pagājuši vairāk kā divi mēneši, kopš esmu ko rakstījusi. Bet, lai arī cik gara būtu pauze, es vienmēr atsāku. Pati daudz domāju, kādēļ nevaru pieturēties pie kaut kādas regularitātes. Nav jau tā, ka man nebūtu laika. Bet vienīgais pie kā es esmu nonākusi ir, ka esmu vienkārši slinka un nedisciplinēta. Diemžēl nav nekāda cita skaista, tēlaina iemesla, lai kā arī man gribētos. Ar citām lietām ir drusku vieglāk sevi motivēt. Piemēram, arī ar jogu es nodarbojos, lai nesajuktu prātā, tas nomierina manu nervu sistēmu, mazina trauksmi. Vispār ne tādēļ, ka izdomāju, ka tas baigi labi izklausās. Es vienkārši izvairos no sekām. Ļoti labi zinu, cik lielu pauzi varu ieturēt. Esmu atkal pārgājusi uz rītiem, jo saistībā ar visu to darba maiņu vakaros jau esmu tik emocionāli pārņemta, ka neviena mana daļa nespēj piespiest mani izritināt to paklājiņu. Bet vispār šis vienmēr būs interesanti, jo gan joga, gan rakstīšana, kad es to daru man ļoti, ļoti patīk, bet tas mentālais process un cīņa ar sevi, lai līdz tam nonāktu…

Bet, ko es gribētu pieminēt attiecībā uz februāra mēnesi, ir divas lietas. Sākšu ar to, ka nedēļas laikā pieņēmu lēmumu nomainīt darbu, aizejot no MOOZ!, kur pie Ērika nostrādāju 10 ļoti labus un vērtīgus gadus. Tā bija ekskluzīva reklāmas skola. Pie tam darba maiņa nebija nekas plānots un apliecināja to teicienu, ka viss var mainīties nedēļas laikā. Tas arī apliecinaja to, ka nekad nesaki nekad, jo likās, ka, ja es mainīšu kaut ko savā darba dzīvē, tad nu nekādā gadīumā neiešu uz citu reklāmas aģentūru, ko es tieši izdarīju. Tas bija pareizs lēmums, kuru nevienā brīdī nenožēloju. Bet tas tomēr bija arī pārlieku emocijām apvīts process, priecājos, ka tas ir beidzies un manā emociju jūrā pamazām iestājas relatīvs miers. Jo viena lieta ir aiziet no veca darba, bet ne mazāk satraucoši bija uzsākt jaunu. Bet par šo tēmu pagaidām beigšu.

Un otra lieta ir tā, ka pa vidu darbiem es biju slēpot. It kā nekas tāds, bet tas bija viens no patīkamākajiem braucieniem, cik varu atcerēties. Atklāju Cervinia – Itālija uz Šveices robežas. Labākais tajā visā bija tas, ka bija salīdzinoši daudz sniega un piecas saulainas dienas pēc kārtas. Ja tā nebūtu, tam viesnīcas numuram ar balkonu un skatu uz kalnu arī nebūtu tik lielas nozīmes. Bet kopumā nezinu no kā tas man ir, laikam jau, ka no bērnības, bet tā laime, ko es izjūtu slēpojot un skatoties uz kalnu virsotnēm ir neaprakstāma. (Bet tas tikai labā laikā. Sliktajā lielākā laime ir par spīti tam nokļūt kafejnīcā.) Vispār, nedaudz līdzīgas izjūtas man ir, skatoties labu baletu vai klausoties atsevišķus klasiskās mūzikas skaņdarbus dzīvajā izpildījumā, tādēļ esmu apņēmusies maksimāli un apzināti iekļaut šīs lietas savā dzīvē.

Ar šo arī beigšu, pievienojot 13 bildes un vienu video (ēdām mēs daudz) no Itālijas kalnu ceļojuma, kamēr vēl galīga vasara nav iestājusies.12345678910111213