Category Archives: Balets

ŠEHEREZADE

Leave a reply

Uz Šeherezadi gāju otro reizi. Un iešu arī trešo. (Maz kas ir labāks par baletā pavadītu laiku.) Jo vairāk skatos, jo interesantāk. Pirmajā reizē galvenajās lomās dejoja Raimonds Martinovs ar Ievu Rāceni – bezgala skaisti. Tikko otrajā – Raimonds Martinovs ar Alisi Prudāni. Un Viktorija Jansone viņa mīļākās sievas Zubaidas lomā. (Viktorija vispār viena aizpilda skatuvi.) Arī bezgala skaisti. Bet pilnīgi savādāk. Vēl vairākkārtēju skatīšanos man interesantu padara fakts, ka saturā es iedziļinos tikai ar otro reizi. Un, kad Tu saproti, ka daži no personāžiem, kas visu izrādi dejo, izrādas ir jau sākumā nogalināti (dejo viņu gari), izrāde iegūst pavisam citu garšu.

Kas vēl. Tērpi – izcili. Mūzika – dievīga. (Viens caurvijošais motīvs nepamet manu galvu vēl ilgi pēc izrādes. Palīdz arī tas, ka Spotify ļauj klausīties atkal un atkal!) Beigas ir īpaši pārsteidzošas. Izrāde ir kompakta, ar vienu starpbrīdi, bet ir tik aizraujoša, ka šķiet divreiz garāka nekā īstenībā. Visu par izrādi var izlasīt šeit.xlarge_c02eSeherezade_2b_773472773489

p.s. Iepriekšējo reizi es rakstīju par Romeo un Džuljeta.

Žagars.

Leave a reply

Andrejs Žagars. Vīrietis, kurš mani vienmēr ir fascinējis. Klausījos viņā Dailes teātra Zinību stundu ietvaros. Aizdomājos, cik man tomēr svarīgi, ka cilvēks (vīrietis, sieviete) sevi kopj, piedomā pie tā, kā izskatās, sevi pasniedz. Par to, ka Latvijas Operai un Baletam pieņemu, ka iet labāk finansiāli, bet radošajā un mākslinieciskajā ziņā tā noteikti ir zaudējusi. Andreja Žagara stāsts bija par sev tuvākajiem un skandalozākajiem Eiropas operu režisoriem un viņu iestudējumiem, šiem konkrēti:

Christoph Marthaler, Claus Guth, Martin Kušej, Richard Jones, Calixto Bieito, Krzysztof Warlikowski, Barrie Kosky 

Kas vēl man patīk. Ka opera man ir tāda pilnībā neatklāta pasaule, kurai es šobrīd esmu tik vien kā pavērusi druvju spraugu. Kādā brīdī varētu ar to aizrauties. Izskanēja ieteikums nedēļu nogalēs dotes uz Berlīni, kur ir trīs Operas teātri, kas savā starpā konkurē, tādejādi ceļot kvalitāti.

IMG_6427.PNG

 

Neiepazītās teritorijas

Leave a reply

Trīs baleta viencēlieni, ko radījušas jaunās horeogrāfes. Notiek Operas jaunajā zālē. Konkrētāk par izrādi var uzzināt, spiežot šeit. Kopumā es teiktu tā – Elzas Leimanes-Martinovas iestudējums viennozīmīgi ir Operas lielās skatuves vērts. Pārējie darbi… nu, kā lai pasaka – arī, protams, ļoti labi, bija interesanti skatīties, moderni, pat brīžiem pārsteidzoši. Bet, skatoties Elzas Tikko, varēju domāt tikai par to, ka talants tomēr pārmantojas. Skatos un ir! Un gribās vēl. Īpaši jāuzteic mūzika un tērpi.

Screen Shot 2015-11-22 at 12.52.54 AM

Foto opera.lv

Es, skaistums un laikmetīgā māksla

Leave a reply

Turpinot ierakstu sēriju par sevi attiecībā pret dažādām mūslaiku izpausmēm, tagad par laikmetīgo mākslu. (Jau laicīgi atvainojos visiem tiem mākslas ekspertiem, kuriem šis ieraksts liksies pilnīgs stulbums.)

Bija tā, ka līdz pat šī gada februārim dzīvoju ar domu, ka māksla un skaists ir sinonīmi – nav skaists, nav māksla. Un uz skaistumu man ir savs īpašais skatījums. Tik daudz, ka tas ir subjektīvs jēdziens, es saprotu. Bet tāpat es uzskatu, ka ir lietas, kas ir neatkarīgi skaistas jau pēc definīcijas – saulriets, Merilina Monro, Breds Pits… Un tas jau atkal aizved mūs nākamajā patīk/nepatīk līmenī. 

Bet, turpinot par mākslu. Tātad februārī es nokļuvu lekcijā par laikmetīgo (moderno, mūsdienu, kā nu kurš dēvē) mākslu, un ļoti par to priecājos, jo izrādās, ka māksla var būt arī neglīta. Tā ir māksla, kas atspoguļo mūsdienu realitāti – kādu nu kuro reizi. Un daudzi no darbiem, kas mums šodien šķiet skaisti, to radīšanas brīdī to laika biedriem tādi nemaz nešķita.

Laikmetīgo mākslu es turpinu iepazīt. Viegli man ar to neiet, jo esmu vairāk uz pagātni tendēta – patīk vēsturiskās filmas, liekas, ka kleitas agrāk bija skaistākas un tā tālāk… Aizgāju uz franču laikmetīgās mākslas izstādi “Kramplauzis” Rīgas mākslas telpā. Tam, ka tā ir franču izstāde, arī, protams, ir nozīme, jo manā pasaulē franču laikmetīgajai mākslai jau pēc definīcijas jābūt skaistākai par, piemēram, angļu laikmetīgo mākslu.

No sākuma likās jocīgi, pēc brīža interesanti. Daži darbi man ļoti patika, daži likās mega jocīgi, labā nozīmē, bet dažus, kā piemēram, pie sienas pieslietas nedaudz aprūsējušas trepes, piedodiet, bet nespēju izprast. (Ha, bet līdz brīdim, kad, tagad tikko rakstot, paralēli pačekoju par to mākslinieku internetā. Uzreiz savādāk uz tām kāpnēm skatos.) >>

Tarik Kiswanson / Runners 2015

Tarik Kiswanson / Runners 2015

Kopumā es jums ieteiktu vēl līdz 20.novembrim paspēt aiziet apskatīt. Tikai pie ieejas noteikti vajag paņemt to lapu ar darbu numuriem un nosaukumiem. Bet tālāk arī neliels I-phone bilžu ieskats, ja nu jums nesanāk aiziet >>

FullSizeRender

FullSizeRender-5

FullSizeRender 1

FullSizeRender-7

FullSizeRender-2

FullSizeRender-4

FullSizeRender-3

FullSizeRender 2

p.s. Vēl viens veids, kā es uz to mēģināju skatīties, bija, uzdodot sev jautājumu, vai es konkrēto darbu gribētu redzēt pie sienas (vai uz grīdas) savās mājās.

Kā ieteiktu izvēlēties baletu

1 Reply

Ir tik nepareizi, ka cilvēki baleta iepazīšanu pieaugušā vecumā sāk ar “Riekstkodi”. Jā, tā ir ļoti laba klasika, tomēr tas ir balets bērniem. Nav brīnums, ja nākas vilties. Gadījumā, ja nav paveicies baletu iepazīt jau bērnībā, tomēr iesaku skatīties uz kādiem nesenākiem iestudējumiem. Labs variants arī ir sākotnēji pārliecināties, ka patīk muzikālais pavadījums. Šobrīd “Romeo un Džuljeta” būtu mana “nedrīkst palaist garām” izvēle.

(c) opera.lv

Foto: opera.lv

Aleksejs Avečkins: “Es dejoju cik vien sevi atceros!”

Leave a reply

Ziņa par Alekseja Avečkina nāvi mani satrieca. Tik jauns? Tik skaists? Un nav izvēlēts nepareizais ceļš dzīvē. Nav kaitīgs dzīvesveids. Viņš dejoja, viņš aizkustināja līdz sirds dziļumiem simtus, tūkstošus. Vai kaut kā tika iztērēts dotais laiks? Vai tas bija reiz izteiktā piepildījums? Vai viņš to juta? Kāpēc? Kāpēc citi nevar nomirt, bet citi aiziet tik pēkšņi?

Aleksejs Aveckins

Vairākkārt pārlasīju šo Rīgas Laika interviju. Un šie citāti šķita tik zīmīgi. Un šādi viņš runāja 2005.gadā, vēl nesasniedzis 30 gadu vecumu.

“Man liekas, ja iekšā ir savs kodols vai ticība, tad cilvēks nevar izjust kaut kādu fatālu vientulību, tādu, kas piespiež lēkt laukā pa logu.”

“Man patiesībā vairs atlicis dejot ļoti maz, šķiet, ka ilgi strādāt es nevarēšu. Es negribētu uz skatuves iznākt novecojis un smieklīgs, ceru, ka man pietiks veselā saprāta. Vīrietis, kas 40 gadu vecumā lēkā pa skatuvi baltās zeķubiksēs, ir smieklīga. Un tas ir skumji. Un jau pēc 30 gadiem, kuriem es esmu pavisam tuvu, vajag ļoti prātīgi izvēlēties repertuāru, skatītes spogulī, turēt acis vaļā.”

“Man dejot ir dabiski. Cits runā, ja vinš grib otram ko pateikt, un es arī, protams, sarunājot, bet es vienmēr jutu, ka bez sarunas ir vēl kaut kas, ka es nevaru sarunā atdot visu, vienmēr paliek sajūta, ka ir vēl kaut kas, ko es gribu pateikt citādi…… Citādi es palieku nepateikts, nerealizēts.”

“Es dejoju, cik vien sevi atceros!”

“Nu jā, doma par nāvi… Bet, tā kā mēs jau vienojāmies, ka viss ir nosacīts, arī nāvi katrs izprot citādi. Kādam tas ir gals, kādam turpinājums. Nezinu, vai var nodejot nāvi, nezinu… Man tas ir turpinājums, man tās laikam tomēr nav bailes. Man liekas, ka tās nav beigas, tas ir sākums, izejas punkts.”

Lūk vārdos neaprakstāms dejas skaistums:

Personīgi esmu neizpratnē, kā mani tik ļoti var aizkustināt nepazīstama cilvēka aiziešana. Es esmu noskatījusies un izlasījusi visu par un ar viņu pieejamo informāciju. Caur šo nāvi es meklēju savas dzīves jēgu.

LTV Panorāma sižets par to, kas viņš bija: