Category Archives: Kino

6,6 BALLES

Atklāti runājot, tā īsti līdz sirds dziļumiem mani neaizkustināja* neviena no Baltijas pērles filmām. Es iedevu (savā izdomātajā personīgajā balsojumā) 10 balles filmai “Let’s make love!” ar Merlinu Monroe, bet tas tikai tāpēc, ka tajā dienā neko skaistāku nebiju redzējusi. Vidējais vērtējums 5 filmām man tāpat sanāk 10+3+7+5+8 = 33/5 = 6,6, diezgan švaki.

1. “Let’s make love!” – 10

2. “Ah-ga-ssi” – 8

3. “Truth” – 7

4. “The Dressmaker” – 5

5. “Петербург. Только о любви.” – 3

(Mana izvēle ierakstā ŠEIT.)

Mierinu sevi ar domu, ka tāpat jau katra filma, skatoties, tomēr rada kaut kādas pārdomas, (kas tā arī ir, diemžēl, ne vienmēr radikāli jaunas). Kas man patika – ka pirms filmām nebija 15 minūšu reklāmas pauzes, ko gan liela daļa, acīmredzot, bija paredzējusi, tāpēc to laiku varēja vērot nokavējušos skatītājus (apmēram pusi) izmisīgi meklējot savas vietas ar mobilo tālruņu palīdzibu. Bet ne tā, ka vienkārši ieslēdz ekrānu, bet beidzot uzskatot šo par piemērotu brīdi, lai izmēģinātu luktura funkciju, izgaismojot visus kādu trīs metru rādiusā. Bet pamazām jau visi sasēdās. Un vēl dīvaina man tomēr šķiet tā applaudēšana pēc filmām. Līdzīgas sajūtas man ir gadījušās lidmašīnās, (vairāk gan no austrumu puses ielidojot), pēc pilnīgi normālas nosēšanās. Nē, es negribu to nosodīt, nav jau tur nekā slikta, bet tomēr jocīgi. Es nespēju. No otras puses jūs tagad saprotiet, ka dažas no tām filmām nemaz nebija tik sliktas, ja jau plaudē.

Ps. Vispār pēdājā filma, kas mani aizkustināja bija Pedro Almodovara jaunais ekranizējums “JULIETA”. (Ok, tā bija pirmspēdējā. Pēdējā bija Bridžeta Džounsa, bet es tomēr gribētu izklausīties intelektuālāk.)

julietta

Kadrs no filmas “Julieta”.

5as FILMAS

Festivāls Baltijas pērle man ļoti patīk. Jau gadu no gada. Patīk viss – sākot ar bukletu, kurš turpina būt dizainiski nemainīgs un, kurā kāds jauks cilvēks rūpīgi aprakstījis katru filmu, detalizēti norādot aktierus, valstis, nominācijas un pat filmas garumu. Es veltu īpašu laiku tā izpētei, atlocot to filmu lapas, kuras gribētu noskatīties. Realitāte ir tāda, ka redzu aptuveni pusi no vēlamā. Šogad skatīšos 5as filmas. Esmu jau nopirkusi biļetes, sarunājusi līdznācējus. Dažas gan es skatīšos viena, jo tomēr tas ir diezgan apgrūtinoši – jums jāsakrīt ne tikai laikiem, bet arī gaumei uz kino. Man vieglāk ir noformulēt, kas man nepatīk – pārāk jocīgas filmas, stulbas komēdijas, zinātniskā un cita fantastika, šausmu filmas, grāvēji, multfilmas un tādas filmas kā Harijs Poters un Gredzenu Pavēlnieks. Ok, bet par to, kas patīk – lūk mana šī gada Baltijas pērles filmu izlase:

Carol.

No Oskariem dažādās kategorijās nominētajām filmām esmu redzējusi labi, ja piecas. (Tas gan netraucēja piedalīties prognožu spēlē, izmantoju katru izdevību pārbaudīt savu intuīciju.) Bet pilnīgi mierīgi varētu būt redzējusi tikai šo vienu – CAROL. Jau filmas treileris vien sajūsmināja. (Video ieraksta beigās.) Interesanti, ka pati filma man iepatikās tikai uz beigām, bet tad pilnīgi visa. Kadru un tuvplānu skaistums vienkārši neaprakstāms. Kas man patika vis-vis vairāk – protams, Keita Blanšeta. Viņas drēbes, jo īpaši kažoks; blondie, vienmēr perfekti ieveidotie mati (neesmu vēl izlēmusi, kad manējie sāks sirmot, kļūt par blondīni vai bruneti, bet šobrīd sliecos pirmā virzienā); atturīgā, vēsā elegance; kā viņa smēķēja un lietoja alkoholu; Ņujorkas 50/60to gadu fons, jo īpaši restorāni un universālveikals.

carol_1carolCarol_1carol_2 carol_5

Mana Prāta Vētra

Prāta Vētra ir īpaša grupa. Tā ir grupa uz kuras koncertu braucu Siguldas kultūras namā. Joprojām atceros sarkanos samta aizkarus.

Tā ir grupa ar kuru sajutos kā īsta grūpija pēc koncerta Tukumā, kad tusējām kaut kādā dzīvoklī. (Manai draudzenei Lienei nebija nekāda problēma ko tādu saorganizēt.) Renārs gan toreiz neatnāca, bet vēl bija Mumiņš… Mihelsons bija vis solīdākais, un ar skaistām zeķēm. Jubalts – vistrakākais. (To var nojaust arī pēc filmas, kuras iespaidā top šis ieraksts.) Saglabājusies man arī tās reizes morning after bilde.

IMG_5214

Tā ir grupa, kuras dziesmu “Brīvdienas ir manas laimīgās dienas” vairs nespēju klausīties, jo tā tika likta uz repeat veselu vasaru manā pirmajā auto.

Prāta Vētra ir noteikts posms manā dzīvē. Negribu teikt, ka esmu ar viņiem izaugusi, bet augusi noteikti. Bija pat laiks, kad uz jautājumu, ja varētu piedzimt par jebko varēju viennozīmīgi atbildēt, ka gribētu būt Renārs Kaupers. Un nevis, ka es tur gribētu dziedāt, vai būtu viņā iemīlējusies, es vienkārši gribēju visiem patikt. (Tādu jautājumu, protams, neviens man neuzdeva, to es pati izdomāju un visiem stāstīju.)

Un tad tas beidzās. Vairs uz koncertiem es neeju. Pēdējais albums, kas man patika bija 2008.gada “Tur kaut kam ir jābūt”. Kopā ar Gustavo likās, viņi mēģinājā kaut kā citā kvalitātē. Jā, vēl Lantern, manuprāt, ir ļoti laba dziesma. Bet tautai jau vajag veco, labo Prāta vētru. Lai būtu. Jo viņiem sanāk.

Jauno dokumentālo filmu “Prāta Vētra: Starp Krastiem” gan es noskatījos – dēļ nostaļģijas un dēļ cieņas. Jo, kā teica viens no filmas autoriem Gundars Rēders – var patikt un var nepatikt, bet ir jāatzīst, ka tas ir tāds sava veida mūsdienu fenomens – 25 gadi. Man filma – nu tā. Viss it kā ļoti labi, pareizi, profesionāli, bet varēja just, ka to taisījuši divi pieauguši, pragmatiski vīrieši. Emocijas pietrūka. Bet cieņa pret grupu man pieauga.

Guvu arī pāris mācības. Filmā runāja par to, kā viņi gadiem gribējuši un mēģinājuši uz rietumiem izsisties, kur tā īsti viņus neviens negrib, bet beigās sapratuši, ka jāiet tur, kur Tevi mīl un sagaida atplestām rokām – uz austrumiem. Nu pareizi darīja. Tas lika aizdomāties, arī attiecībā uz sevi. (Vairāk gan ne ģeogrāfiski, bet par sišanos aizvērtās durvīs.) Kā arī interesanti likās, ka pagrieziena punkts grupai bija Korbīna fotosesija līdz ar kuru viņi pārdzima jaunā kvalitātē. Redz, izrādās vajag tomēr kādu no malas, pat cita skatu punkta vai sfēras, lai attīstītos. Maļoties savā sulā vien, nekur tālu netiksi.

———————-

Ieraksta nobeigumā, protams, mans PV Top 5 (secība ne par ko neliecina). Tiešām, tiešām mīļākās dziesmas, kuras joprojām spēju un gribu  klausīties.

Par podu.

Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas. (Vārdi fantastiski!)

Jo Tu nāc.

Tur kaut kam ir jābūt.

Māsa nakts. (Ahhh…)

Pēc Everesta

Pēc filmas Everests noskatīšanās paliku ar jautājumu, kas izskanēja arī filmā – kāpēc? Kāpēc ir jākāpj? Īsti neviens arī nevarēja atbildēt, izņemot vienu čali, ka viņam lejā tāds melns mākonis visu laiku nāk virsū, kas kalnos pazūdot. Okei, cerams, atgriežoties ar nosaldētām kājām un bez deguna, ar mākoni tīri labi tālāk varēja sadzīvot. Bet no otras puses – skaidrs, es arī no mākoņa gribētu tikt vaļā.

Kopumā – skaisti, bezgala skaisti, interesanti – gan kalni, gan filma. Arī tas, ka cilvēki ir tik dažādi. Priecājos par visiem, kas kāpj, jo man, piemēram, pietiek no slēpošanas pacēlāja paskatīties – bet arī gribās katru gadu. Kas vēl tāds labs ieguvums no filmas – man dažreiz (bieži vien) ziemā ļoti salst vai dažkārt es kaut kā slikti sajūtos – turpmāk tādos brīžos domāšu par cilvēkiem Everestā.

everestmovie