Category Archives: Uncategorized

DNB INTARS

Nekad nedomāju, ka es par šo rakstīšu. Un, ja godīgi, man pat nepatīk, ka tērēju tam tagad laiku. Bet, kopš šī vēstule izsauca zināmu rezonansi sabiedrībā (lasīt feisbukā), ceru tikt galā ar domām par to, noformulējot, kas man personīgi un vairāk pat profesionāli, no zīmola komunikācijas viedokļa radīja jautājumus un pat kaitināja.dnb-vestule

  1. Kas ir Intars?
  2. Ko viņš ir savārījis?
  3. Kāpēc man šitas ir jālasa?
  4. Kāpēc Intars mani uzrunā uz Tu?
  5. Labi, ja mēs esam tik tuvu pazīstami (varbūt, es neatceros), viņam vajadzētu zināt, ka es vairs neesmu klients. Pie tam, viņš atbild par tehnoloģiju jautājumiem.
  6. Kāpēc nevar atfiltrēt klientus no ne-klientiem?
  7. Labi, nevar. Bet var taču uzrakstīt – ja jums šodien viss bija ok, atvainojamies, ka jums šitas jālasa?
  8. Kāpēc visa atbildība tiek uzvelta nabaga Intaram?? Ja jau tā problēma tik traka, vismaz bankas valdes priekšsēdētājs varēja atvainoties komandas vārdā?
  9. Varbūt, šitas ir tīzeris un Intars tagad būs bankas “seja”?

 

Priekšvēsture ir tāda, ka es kādu laiku biju DNB kliente, pirms vairāk kā gada ar banku attiecības pārtraucu, jo tīri izdomāju, ka man dzivē pietiek ar vienu banku. No Jaunumiem e-pastā neatrakstījos un līdz šim man arī tie netraucēja. Kopš vakar saņēmu to vēstuli, notika 2as lietas – padomāju, kas par sviestu un nospiedu Unsuscribe.

Varbūt, reizēm vecā labā formālā atvainošanās, bez liekām detaļām būtu pilnīgi okei. Jo īpaši krīzes situācijās.

SAJŪTA

Man reizēm ir tāda sajūta, ir tādi cilvēki orķestris – svētki, prieks, wow! Un viņi ar Tevi runā un komunicē, un Tu domā, bāc, tik kruta 🦄🦄🦄, kas gan man ir, ko dot pretīm… Ja jums tā nav, nekas. Tīri tā iedomājos.

JOGA

Iepazīstieties – Adriene no Teksasas. Bez viņas es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi. Mana interneta draudzene. Tikko saņēmu Newsletter (vienīgais interneta newsletter, ko es tiešām gaidu), ka viņas FWFG (Find What Feels Good) kustībai aprit jau 4 gadi. Zemāk ir pats pirmais video – pārējos, ja interesē var apskatīties viņas youtube kanālā. Protams, arī esmu tikai cilvēks un neapgalvošu, ka neizlaižu nevienu dienu (pārsvarā rītus, bet gadās arī vakarus), bet līdzko pauze paliek pārāk liela, mazinās mana dzīves labsajūta un esmu atpakaļ pie Adriene. (Īpaši noderīgi arī, ka katra mēneša sākumā tiek atsītīts links uz kalendāru, kur kāds jau ir atlasījis video katrai dienai. Lai gan man ir savi mīļākie, protams, pie kuriem visai bieži atgriežos.) Vēl man patīk, ka tie video ir vidēji pusstundu gari. Man noteikti labāk der modelis 5 reizes nedēļā pa pusstundai (pie tam, nekur nav jāiet), nekā ar mokām piespiest sevi uz pusotras stundas nodarbību, kas arī pēc tam ir baigi ok, bet līdz tam tikt tās mokas un sarunas ar sevi…, to es atstāju baseina apmeklējumiem. Bet esmu pateicīga visām jogas nodarbībām un skolotājām reālajā vidē, jo tas man ļāva bez bažām sākt sekot Adrienes video. Lai gan, pieņemu un man ir teikuši, ka var sākt arī no nulles. (Tam noderīgi noteikti ir viņas Foundations of Yoga video.)

Esmu ar šo aizrāvusies jau apmēram divus gados. (Vēl pirms viņu pamanīja Adidas.) Sāku ar 30daysofyoga, tam sekoja yogacamp video, bet īpaši man tas palīdzēja un joprojām palīdz tikt galā ar trauksmes lēkmēm, jo arī man gadījies piedzimt ar mūsdienu dzīves ritmam ne līdz galam piemērotu nervu sistēmu. (Esmu lasījusi, ka citiem arī joga palīdz.) Un tas tiešām ir amazing, kad Tu vienkārši noklāj paklājiņu un dari, un viss pamazām sakārtojās. (Tieši tā es sāku, kad ir izvēle sēdēt dīvānā un justies slikti, vai kaut ko darīt.) Ja nesakārtojas pēc pirmās pusstundas, izpildi vēl vienu un life goes on… Protams, youtube ir pilns ar jogas video, un es pat esmu pamēģinājusi pāris citas versijas, bet bez Adrienes personības un iedvesmojošiem tekstiem, un jokiem nav tas. Kopumā es teiktu, ka šis ir vēl viens no apliecinājumiem tam, ka pie mums dzīvē atnāk tieši tas, kas ir vajadzīgs. Vai no otras puses – dzīve aizved tur, kur vajadzīgs. Arī interneta dzīlēs.

http://yogawithadriene.com/

KATE

Pirmajā septembrī savai krustmeitai Katrīnai, kura sāk iet pirmajā klasē, (un principā visiem) novēlu mācīties un kļūt gudriem. Jo, kā man tētis mācīja – to, ko Tu iemācīsies, Tev nekad nevarēs atņemt. Pie tā arī turos.

P.s. Ar krustbērniem forši – nekādu rūpju tikai prieks. Tāpēc, lūk, arī priecīgas bildes. Paldies!

IMG_1805IMG_1856IMG_1857IMG_1875IMG_1876IMG_1910IMG_1911

LMT v.s. BITE

IMG_0202Tikko noskatījos vienā reklāmas pauzē šīs aktuālās reklāmas un uzreiz tapa skaidrs, kurš ir mans zīmols. (Un tā nav Bite…) Wow, ļoti precīzs tārgetings. Kurš jums labāk? p.s. Un, kā jūs domājiet, varbūt, Tele2 piedāvās kaut ko sievietēm?

LEPOJOS

Kapusvētki man ir priecīgs notikums. Tie joprojām asociējas ar bērnību, jautrību, brālēniem, māsīcām, fotogrāfēšanos pie pieminekļa (to mēs vairs nedarām) un daudz saldējuma. Lai arī pati nekad (arī šobrīd) nez kapēc nelaižu garām izdevību palepoties, ka es esmu no Rīgas, tēvs man nāk no Gulbenes, no 4 bērnu ģimenes, tāpēc radinieku man tajā pusē ir daudz. Un pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka ar to arī es lepojos. Ar to, ka man ir daudz radinieku. Un ne tikai Gulbenē.

IMG_0001

Tēva māsa pa kreisi, mamma pa labi.

IMG_9989

Ar māsīcas dvīnēm Sabīni un Undīni (5), kuras satiku primo reizi dzīvē. Bērni man līp klāt, neko nevaru padarīt.

IMG_0007

2as Sabīnes

IMG_0010

2as māsas

IMG_0004

Undīne. Ekstravertā dvīne.

IMG_9969

Sabīne. Intravertā dvīne, manējā.

IMG_9973

Ar māsīcu Evu.

IMG_9980

Ar māsīcu Vitu. (Viņai tās burvīgās dvīnes.)

IMG_0003

Es ar bērniem nespēlējos, es ļauju viņiem spēlēties ar saviem matiem. Strādā.

IMG_9998

Māsīca Simona un viņas mamma, mana tēva māsa Murka, kura ir vienkārši fantastiska sieviete.

IMG_9999

Kapi pilni cilvēkiem un ziediem. Vai nav skaisti!

 

HAOSS (ATVAĻINĀJUMS 2016)

Iespaidi reizēm noformulējas ar nobīdi. Aptuveni ap sekojošās nedēļas vidu mani skāra atklāsme, ka savu neseno pāris nedēļu atvaļinājumu viena vārdā es raksturotu kā HAOSS. Bet, neskatoties uz to, ka tā pa 100% es izbaudīju vien dienas trīs, tas bija vērtīgs atvaļinājums no dažādu personīgu atklāsmju viedokļa, kuras paturēšu pie sevis. Visādi citādi tā bija Usma vienkārši tāpat – iepriekš minētās trīs dienas, kad pilnīgi nekas nav jādara, izņemot, palasīt, pakrāmēt, iedzert vīnu. Divas weekendu ballītes – kolēģu un radinieku. Pirmajā īpaši iepriecināja tas, ka es šogad saņēmos piedalīties sporta spēlēs un aizgāju uz mežu. Otrā bija burvīga un ēdiena pārbagāta kā katru gadu. (Joprojām cīnos ar pāris liekajiem kilogramiem.) Un, kā trešo atvaļinājuma izklaidi jāmin trīs dienu ceļojumu pa Kurzemi. IMG_9583

Lai nebeigtu šo ierakstu uz negatīvas nots un jums nesāktu likties, ka man nekas nepatīk, uzrakstīšu uzreiz, kas man traucēja. Dažas epizodes. Piemēram, ja numuriņā traki smird pēc kanalizācijas. (Pilsberģu krogs Jūrkalnē, istaba Nr.3) Kāpēc es neprasīju samainīt? Jo vispirms tu, protams, domā, ka tā jau nu nevarētu būt, gan jau izvēdināsies, bet pēc tam saproti, ka visi pārējie numuri ir aizņemti, un negribas jau arī taisīt baigo skandālu vienas nakts dēļ. (Protams. Labāk pēc tam uzrakstīt šeit.) Ja labu vīnu pasniedz no dīvainas formas un izcelsmes glāzēm, pat, ja vietas nosaukumā ir vārds krogs. (Vienkāršas, klasiskas vīna glāzes nemaz nav tik dārgas.) Ja labu zivi bez brīdinājuma pasniedz panējumā. (Bet pati vainīga – turpmāk sekošu padomam, ka laukos jāēd karbonāde ar majonēzes restīti, jo to tur prot uztaisīt.) Ja viesnīcas numurā nav tumšo aizkaru, un tas tiek kompensēts ar gaismas iztrūkumu vannasistabā. Vēl “Laivas” Pāvilostā man nepatika, jo likās, esmu ienākusi neaicināta svešā virtuvē, kur visi ir ļoti pārņemti ar sevi. Bet…, pārejot uz pozitīvo – “Spinout Surf Cafe” gan ir burvīga vietiņa!

Tāpat nekāds jaunums, bet man, kas tur ir retāk, bija atkal patīkami pārliecināties, ka jūra un pludmales mums ir fantastiskas!!! Īpaši ar to, ka tik dažādas un ar minimālu cilvēku daudzumu – Jūrkalne, Pāvilosta, Liepāja. Neskatoties uz to, ka neesmu jūras cilvēks, reizi gadā aizbraukt man vajag, tagad būs miers līdz nākamajai vasarai. Kas man vēl patika – “Goldingen Room” Kuldīgā, jau kādu trešo reizi. Un pēc tam, kad uzzināju, ka īpašniece ir pavadījusi ievērojamu laiku Itālijā, tas daudz ko izskaidroja – gan Prosecco, gan apkalpošanu, principā izskaidroja visu to vietu. Itāļu restorāns “Bel Cibo Ristorante” Liepājā ir vakariņu vērts. (Neļaujiet sevi nobiedēt interjeram.) Un, protams, protams, “Boulangerie” Liepājā. Mēs pat nesēdējām uz jumta, jo tur pēc lietus viss bija slapjš. Bet es varētu tur stundām sēdēt un vērot tos kruasānus, eklērus, maizi, cilvēkus, kafijas. Tik perfekti izstrādāts koncepts – no kanārijputniņiem līdz pat apkalpojošo meiteņu apģērbam.

Visu apkopojot secinājums ir tāds, ka ārpus Rīgas ir ļoti labas vietas, bet ir jāzin un jāmeklē. Un jā, man ir augstas prasības. Jums arī tādas novēlu.

ISTABA

miniroom2

Bilde: Tim Burton’s “Alice in Wanderland”

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi gribējusi nokļūt vienā istabā. Un tad tu beidzot tur nokļūsti. Tur ir tik forši, un tu esi tiek priecīga un sajūsmināta, tev liekas, ka tu varēsi palikt tajā istabā visu laiku! Bet tad tev no tās istabas jāiet ārā. Tu arī ej, jo domā nekas, gan jau atkal varēsi nākt atpakaļ, istaba jau nekur nepazudīs. Jā, istaba nepazūd, bet iekšā tevi vairs nelaiž. Tu gaidi, neizpratnē staigā apkārt, ceri, jo redzi, ka reizēm pat paveras durvis. Un jā, tas pienāk brīdis, tevi atkal ielaiž iekšā. Un atkal ir jauki un forši, un priecīgi. Tev ļoti patīk tajā istabā, un liekas, ka istabai arī patīk, ka tu tur esi. Bet palikt tev neļauj, atkal ir jāiet prom. No sākuma tu pat pārāk nebēdājies, jo domā, ka gan jau atkal varēsi tikt tur iekšā, bet laiks iet un tevi nelaiž, tu pat nezini, vai vispār kādreiz ielaidīs. Tu mēģini tikt iekšā pati, tev liekas, ka tulīt, tulīt jau būsi tur, bet nē – durvis degungalā aizverās. Tad tu sadusmojies un ej uz citām istabām, mēģini sev iestāstīt, ka tā istaba nemaz nebija tik forša, bet slepenībā tikai vēro, kad durvis atkal būs vaļā. Un tas notiek, un tevi ielaiž, un tad atkal izdzen, un atkal ielaiž un izdzen, reizēm pat mudina iet atkal uz tām citām istabām. Un tev ir sajūta, ka tevi rausta kā lelli. Tu dusmojies uz sevi, raudi, ka esi tāda lelle, jo zini, ka tā nav nekāda leļļu istaba. Bet tu ļaujies, jo nespēj pretoties, jo vienīgais, ko tu gribi, ir atkal nokļūt foršajā istabā.