OKTOBRIS’16

Tā kā es iepriekšējā ierakstā dalījos ar septembri (lasīt ŠEIT), tagad mēģināšu to pašu izdarīt ar oktobri. Nezinu, vai tie ir laikapstākļi, vai kas cits, bet ir daudz, daudz grūtāk pieķerties. Atkal ir tā sajūta, ka nekas nenotiek, nav nekā ko atcerēties. Un tas viss pie tā, ka pirms nedēļas atbraucu no Itālijas. Bet saņemos un rakstu.

Sāku apmeklēt deju nodarbības. Jo dejot man patīk, un sanāk. Bet būtiskākais iemesls ir, ka es gribēju atrast sev hobiju. (Uzskatu, ka ceļošana, ja vien neesi Zane Eniņa, grāmatu lasīšana un ēst gatavošana sev un ģimenei neskaitās.) Mēs darbā izspriedām, ka hobijs ir tad, ja paņem tev visu brīvo laiku un naudu. Uz to iet. Papildus vienkārši nodarbībām es jau apmeklēju meistarklases (labi, pagaidāmtikai vienu), pērku īpašas kurpes un svārkus, biļetes uz koncertiem. Laika ziņā sāku iet uz visām trīs vietām, kur Rīgā to piedāvā darīt. Gribētos vienu no tām atmest, bet problēma ir, ka man jau zvana un prasa, kāpēc es vairs nenāku un man, kā priekšzīmīgai skolniecei neērti un bail atteikt. (Būs jātiek ar sevi galā.)

Vēl oktobrī bija “Restorānu nedēļa” ar totālu vilšanos Pirmīdā – tā, ka kļūst sliktāk (un arī jautrāk) ar katru ēdienu un izkusis sorberts konservu bundžā tam visam pieliek treknu punktu. Nepalīdzēja pat apziņa, ka virs tevis otrajā stāvā ēd pats Dalailama ar zelta piederumiem, (kas gan diezgan jocīgi slēdzas kopā ar viņu, bet to mums ar lepnumu pavēstīja apkalpojošais personāls). Turpretim izcili labs bija Vīna studijas piedāvājums, kas liek secināt, ka tomēr jāuzticas atsauksmēm un iepriekšējai pieredzei, un tam, ka viesnīcu restorāni kopumā reti kad esot labi. Bet savā ziņā man ar to arī tā restorānu nedēļa patīk, ka nekad nevar zināt, kur un kā būs, jo ir gadījies arī, ka jaunās vietās ir kolosāls piedāvājums. Pavasarī iešu atkal.

Tad bija nedēļa Itālijā – Milāna un Palermo. Bet par to man gribās uzrakstīt atsevišķi. Pagaidām mīļākā bilde no Palermo.img_1401

Kultūras ziņā šis bija izstāžu mēnesis – gan Itālijā apmeklētās, gan Vasiļjeva kārtējā tērpu, gan Jānis Rozentāls LNMM. Par pēdējo īpašs prieks, jo pēdējās dienās redzēju rindu uz muzeju un nebija nekāda muzeju nakts. Muzeja atjaunošana kopumā ir viena no, ja ne pati labākā lieta, kas Latvijā pēdējos gados notikusi. Un tās omes, kas nāk ar mazbērniem. Kā viņas skaidro tās gleznas, salīdzina, arī apsauc un aizrāda. Par pašu mākslinieku man personīgi bija pārsteigums, ka viņš ir tikai 50 gadus nodzīvojis, tik daudz paspējis un, ka nav tikai skaistās un pareizās bildes, kas reklāmas plakātos, bet arī interesantākas gleznas un pikantas fotogrāfijas.

img_1820img_1815img_1806img_1808

Par saviesīgo dzīvi runājot, mēnesis noslēdzās ar Halovīna ballīti pie Raita un Kristīnes, kas man ļoti patika. Es tiešām priecājos, ka cilvēki organizē tādas lietas, aicina citus ciemos. Atklāju, ka mēmais šovs var būt ļoti jautra spēle.

Un kontrastam noslēgumā svētdienas brančs pie brāļa, kas nozīmē krustmeitu apraudzīšanu (savu un māsas) un patīkamu, relaksētu laika pavadīšanu šoreiz ar krāsnī ceptām bietēm (nu man so-so), mafiniem un dzirkstošiem dzērieniem. Priekā!

img_1874

Iedod tik pazīmēt…

P.s. Vēl šomēness es daudz iepirkos. Man ir tā, ka es varu periodiem neko nepirkt, bet tad pienāk tas brīdis un man sarodas daudz kas jauns!!!

SEPTEMBRIS’16

Kad psiholoģe man lika sadalīt savu dzīvi trīsgadēs un pastastīt, kas katrā ir noticis, kādi cilvēki bijuši, tas bija grūtākais uzdevums ever. Labi, bērnudārza un skolas laiku vēl kaut kā var aptvert, bet pēc tam, sākot no kādiem gadiem 20, viss aiziet tādā mutulī. Secinājumi galvenie man bija divi – bāc, es taču neko neatceros. Bet tad es padomāju – viss kaut kas ir foršs bijis, kam es neesmu pievērsusi vajadzīgo uzmanību un tapēc man liekas, ka nekas nav bijis. Tāpēc tagad es esmu izlēmusi dzīvot apzinātāku dzīvi un atcerēties. Lūk septembris. Būs arī labs veids kā atskatoties filtrēt, kas man patīk un, kas nē. Un beidzot man būs, kur likt tās fotogrāfijas, jo tie, kuri seko man Instagramā un Feisbukā būs ievērojuši, ka fotogrāfēt un dalīties man patīk.

1.septembris krustmeitas Katrīnas dzīvē. (Vairāk ŠEIT.) Forši! Lika atcerēties arī savu 1.septembri un varēja apskatīties, kā šodien izskatās vidusskolnieki. Tā jau viss forši, bet man žēl, ka tai meitenei nevens neiemāca, ka apspīlētā melnā mežģīņu mini kleitā nevajag ierasties uz nevienu svinīgu pasākumu savā dzīvē, kurš notiek 9.00 no rīta. Neatkarīgi no tā, cik tev ir gadi un, kurš izmērs. Un kurpes uz papēža ar platformu ir atgriezušās savā vietā nakstsklubos un arī tikai tām meitenēm, kuras dejo ap to stieni.img_0259Operas un baleta sezonas atklāšanas Galā koncerts. Opera man ir mīļākā ēka Rīgā. Biju sailgojusies. Reizi mēnesī man tur jābūt obligāti. Gaidu Oņeginu, Pēru Gintu, Elzas Leimanes Vārnu un mudinu arī visus pārējos uz turieni doties.img_0346Ciemos pie draugiem Ikšķilē. Sen nebija būts. Un laiks bija tik pateicīgs, ka varēju pat vēl izpeldināt bērnus. Īstenībā tas ir pat tā pagodinoši, ka no visiem izvēlas Tevi, lai palūgtu atnākt līdzi pieskatīt. (Bet pieļauju, ka tas arī tāpēc, ka biju pie stūres, tādejādi nelietoju alkoholu un man nebija citu bērnu, ko tajā brīdī pieskatīt. Tur bija ļoooti daudz bērnu.)

Signes vārda dienas brunch. Māsa uzaicināja svētdienas rītā uz Kolekcionāru. Vienīgais sarūgtinājums bija, ka jādzer Prosecco (man garšo CAVA), vajadzēja ņemt baltvīnu, nepareiza izvēle. Bet pankūkas baigi labās un oficiants baigi foršais. Un smukais. Dāvana viņai patika.

LADC skolas sākums. Pagājušais gads bija pirmais, kad es tajā visā piedalījos. Anete man palūdza kaut ko pastāstīt par projektu vadību, es piekritu, man patika. Šogad, pēc tam, kad man bija iespēja konkrēti iepazīties ar visiem skolniekiem (kas visi patiesībā ir pieaugušie), es izjutu daudz lielāku atbildību pastāstīt kaut ko tiešām vērtīgu. Man iestājās zināms stress, sāku apšaubīt visu iepriekš stāstīto. (Lai arī atsuksmes bija labas.)  Tāpēc arī uz ievadlekciju palūdzu palīgā Ingu no TBWA. Jo ne vienmēr viss ir par to, ko vari pats, bet arī par resursiem, kururs vari piesaistīt labākā rezultāta vārdā.img_0451

Kinofestivāls Baltijas Pērle. Par šo var smalkāk izlasīt, ko es jau rakstīju ŠEIT un ŠEIT.

Var vilkt rudens drēbes. Vienkārši tāpat.

Pirmo gadu saēdos svaigas vīģes. Es tiešām biju ēdusi tikai žāvētās. Līdz ieraudzīju Rimi, nemaz nedomāju, ka pie mums tādas var dabūt. Otra lieta – beidzot atklāju perfektu (tekstūra, garša, krāsa) smoothie bowl RECEPTI. (Banānu vajag izmantot saldētu, vienu ogu veidu saldētu, otras svaigas.)

Tabita kā vienmēr kolosāla. Divas lietas par kurām es varu priecāties katru dienu – mans kaķis un mana gulta. Par pēdējo, jo man ir trauma par dažām dzīves naktīm, ko ir nācies pavadīt autobusā. (Teltī vēl ir okei.)

Ps. Not so cool – paspēju paslimot ar saaukstēšanos. Esmu apņēmības pilna darīt visu, lai neslimotu. Piemēram, nesalt, “skraidot tajās planajās, gadalaikam neatbilstošajās kleitiņās” (mammas vārdi). Tāpēc vakar nopirku divus adītus džemperus un jaku.

DNB INTARS

Nekad nedomāju, ka es par šo rakstīšu. Un, ja godīgi, man pat nepatīk, ka tērēju tam tagad laiku. Bet, kopš šī vēstule izsauca zināmu rezonansi sabiedrībā (lasīt feisbukā), ceru tikt galā ar domām par to, noformulējot, kas man personīgi un vairāk pat profesionāli, no zīmola komunikācijas viedokļa radīja jautājumus un pat kaitināja.dnb-vestule

  1. Kas ir Intars?
  2. Ko viņš ir savārījis?
  3. Kāpēc man šitas ir jālasa?
  4. Kāpēc Intars mani uzrunā uz Tu?
  5. Labi, ja mēs esam tik tuvu pazīstami (varbūt, es neatceros), viņam vajadzētu zināt, ka es vairs neesmu klients. Pie tam, viņš atbild par tehnoloģiju jautājumiem.
  6. Kāpēc nevar atfiltrēt klientus no ne-klientiem?
  7. Labi, nevar. Bet var taču uzrakstīt – ja jums šodien viss bija ok, atvainojamies, ka jums šitas jālasa?
  8. Kāpēc visa atbildība tiek uzvelta nabaga Intaram?? Ja jau tā problēma tik traka, vismaz bankas valdes priekšsēdētājs varēja atvainoties komandas vārdā?
  9. Varbūt, šitas ir tīzeris un Intars tagad būs bankas “seja”?

 

Priekšvēsture ir tāda, ka es kādu laiku biju DNB kliente, pirms vairāk kā gada ar banku attiecības pārtraucu, jo tīri izdomāju, ka man dzivē pietiek ar vienu banku. No Jaunumiem e-pastā neatrakstījos un līdz šim man arī tie netraucēja. Kopš vakar saņēmu to vēstuli, notika 2as lietas – padomāju, kas par sviestu un nospiedu Unsuscribe.

Varbūt, reizēm vecā labā formālā atvainošanās, bez liekām detaļām būtu pilnīgi okei. Jo īpaši krīzes situācijās.

6,6 BALLES

Atklāti runājot, tā īsti līdz sirds dziļumiem mani neaizkustināja* neviena no Baltijas pērles filmām. Es iedevu (savā izdomātajā personīgajā balsojumā) 10 balles filmai “Let’s make love!” ar Merlinu Monroe, bet tas tikai tāpēc, ka tajā dienā neko skaistāku nebiju redzējusi. Vidējais vērtējums 5 filmām man tāpat sanāk 10+3+7+5+8 = 33/5 = 6,6, diezgan švaki.

1. “Let’s make love!” – 10

2. “Ah-ga-ssi” – 8

3. “Truth” – 7

4. “The Dressmaker” – 5

5. “Петербург. Только о любви.” – 3

(Mana izvēle ierakstā ŠEIT.)

Mierinu sevi ar domu, ka tāpat jau katra filma, skatoties, tomēr rada kaut kādas pārdomas, (kas tā arī ir, diemžēl, ne vienmēr radikāli jaunas). Kas man patika – ka pirms filmām nebija 15 minūšu reklāmas pauzes, ko gan liela daļa, acīmredzot, bija paredzējusi, tāpēc to laiku varēja vērot nokavējušos skatītājus (apmēram pusi) izmisīgi meklējot savas vietas ar mobilo tālruņu palīdzibu. Bet ne tā, ka vienkārši ieslēdz ekrānu, bet beidzot uzskatot šo par piemērotu brīdi, lai izmēģinātu luktura funkciju, izgaismojot visus kādu trīs metru rādiusā. Bet pamazām jau visi sasēdās. Un vēl dīvaina man tomēr šķiet tā applaudēšana pēc filmām. Līdzīgas sajūtas man ir gadījušās lidmašīnās, (vairāk gan no austrumu puses ielidojot), pēc pilnīgi normālas nosēšanās. Nē, es negribu to nosodīt, nav jau tur nekā slikta, bet tomēr jocīgi. Es nespēju. No otras puses jūs tagad saprotiet, ka dažas no tām filmām nemaz nebija tik sliktas, ja jau plaudē.

Ps. Vispār pēdājā filma, kas mani aizkustināja bija Pedro Almodovara jaunais ekranizējums “JULIETA”. (Ok, tā bija pirmspēdējā. Pēdējā bija Bridžeta Džounsa, bet es tomēr gribētu izklausīties intelektuālāk.)

julietta

Kadrs no filmas “Julieta”.

SAJŪTA

Man reizēm ir tāda sajūta, ir tādi cilvēki orķestris – svētki, prieks, wow! Un viņi ar Tevi runā un komunicē, un Tu domā, bāc, tik kruta 🦄🦄🦄, kas gan man ir, ko dot pretīm… Ja jums tā nav, nekas. Tīri tā iedomājos.

JOGA

Iepazīstieties – Adriene no Teksasas. Bez viņas es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi. Mana interneta draudzene. Tikko saņēmu Newsletter (vienīgais interneta newsletter, ko es tiešām gaidu), ka viņas FWFG (Find What Feels Good) kustībai aprit jau 4 gadi. Zemāk ir pats pirmais video – pārējos, ja interesē var apskatīties viņas youtube kanālā. Protams, arī esmu tikai cilvēks un neapgalvošu, ka neizlaižu nevienu dienu (pārsvarā rītus, bet gadās arī vakarus), bet līdzko pauze paliek pārāk liela, mazinās mana dzīves labsajūta un esmu atpakaļ pie Adriene. (Īpaši noderīgi arī, ka katra mēneša sākumā tiek atsītīts links uz kalendāru, kur kāds jau ir atlasījis video katrai dienai. Lai gan man ir savi mīļākie, protams, pie kuriem visai bieži atgriežos.) Vēl man patīk, ka tie video ir vidēji pusstundu gari. Man noteikti labāk der modelis 5 reizes nedēļā pa pusstundai (pie tam, nekur nav jāiet), nekā ar mokām piespiest sevi uz pusotras stundas nodarbību, kas arī pēc tam ir baigi ok, bet līdz tam tikt tās mokas un sarunas ar sevi…, to es atstāju baseina apmeklējumiem. Bet esmu pateicīga visām jogas nodarbībām un skolotājām reālajā vidē, jo tas man ļāva bez bažām sākt sekot Adrienes video. Lai gan, pieņemu un man ir teikuši, ka var sākt arī no nulles. (Tam noderīgi noteikti ir viņas Foundations of Yoga video.)

Esmu ar šo aizrāvusies jau apmēram divus gados. (Vēl pirms viņu pamanīja Adidas.) Sāku ar 30daysofyoga, tam sekoja yogacamp video, bet īpaši man tas palīdzēja un joprojām palīdz tikt galā ar trauksmes lēkmēm, jo arī man gadījies piedzimt ar mūsdienu dzīves ritmam ne līdz galam piemērotu nervu sistēmu. (Esmu lasījusi, ka citiem arī joga palīdz.) Un tas tiešām ir amazing, kad Tu vienkārši noklāj paklājiņu un dari, un viss pamazām sakārtojās. (Tieši tā es sāku, kad ir izvēle sēdēt dīvānā un justies slikti, vai kaut ko darīt.) Ja nesakārtojas pēc pirmās pusstundas, izpildi vēl vienu un life goes on… Protams, youtube ir pilns ar jogas video, un es pat esmu pamēģinājusi pāris citas versijas, bet bez Adrienes personības un iedvesmojošiem tekstiem, un jokiem nav tas. Kopumā es teiktu, ka šis ir vēl viens no apliecinājumiem tam, ka pie mums dzīvē atnāk tieši tas, kas ir vajadzīgs. Vai no otras puses – dzīve aizved tur, kur vajadzīgs. Arī interneta dzīlēs.

http://yogawithadriene.com/

KATE

Pirmajā septembrī savai krustmeitai Katrīnai, kura sāk iet pirmajā klasē, (un principā visiem) novēlu mācīties un kļūt gudriem. Jo, kā man tētis mācīja – to, ko Tu iemācīsies, Tev nekad nevarēs atņemt. Pie tā arī turos.

P.s. Ar krustbērniem forši – nekādu rūpju tikai prieks. Tāpēc, lūk, arī priecīgas bildes. Paldies!

IMG_1805IMG_1856IMG_1857IMG_1875IMG_1876IMG_1910IMG_1911

ADWARDS ’16

Reizi gadā, apmēram ap to laiku, kad man reklāmā viss sāk likties bezjēdzīgi, nāk Adwards. Šogad jau 11to reizi pēc kārtas. (Iespējams iemesls, kāpēc joprojām esmu reklāmā.) Un šogad man patika tā, kā nevienu gadu – mēģināšu noformulēt iemeslus:

  1. Pasākuma laiks no parasti tomēr ziemīgā marta tiek pārcelts uz vēl vasarīgo augustu;
  2. Ceremonija ir sasniegusi maksimālu kompaktumu. (Saņēmu gan komentārus, ka kādam, varbūt, nav interesanti, jo nominētie darbi nav zināmi. Bet tas tāpat ir labāk nekā ja, procesam ievelkoties, visi ir sastopami bārā, nevis zālē. Visi shortlist darbi apskatāmi tautas balsojumā – šeit.);
  3. Mēs – MOOZ! iesniedzām divus darbus un saņēmām divus ordeņus, kas nozīmē, ka es varēju kāpt uz skatuves(!!!), kā arī ļoti efektīvu resursu izlietojumu. (Lūdzu, noskatieties Case Study šī ieraksta beigās, CSDD gan mēs dabūjām tikai radio sadaļā, bet var visu paskatīties.);IMG_0216
  4. Ordeņu pasniedzēji bija izcili atlasīti, visi tādi gudri asprātīgi – Strīķe, Spriņģe, Neo, Timrots u.c. Par vakara vadītāju Daini Grūbi nemaz nerunājot… (selfie!!!)IMG_0131
  5. Pēc oficiālās daļas neviens neskrēja prom un būtībā tā izvērtās par ielas ballīti Splendid Palace priekšā (tas arī pateicoties augusta laikapstākļiem);
  6. Visas lekcijas (Talks&Stories) bija interesantas, arī tās divas pēdējās, ko neredzēju, jo man bija jāiet pārģērbties. (Bet būšot pieejami video ieraksti.) Es gan saņēmu komentāru – lielisks saturs, bet slikta organizācija (jā, kavējās kafija un bija dažas tehniskas problēmas). Man tas šķiet nieks, jo es esmu bijusi semināros ar ideālu organizāciju, bet viduvēju saturu un, ticiet man, tas ir daudz, daudz sliktāk. Toties bija īpašais piens vegāniem, ko pieliet neesošajai kafijai:)

Man ļoti patika! Anete, ja Tu šo lasi – PALDIES!!!

5as FILMAS

Festivāls Baltijas pērle man ļoti patīk. Jau gadu no gada. Patīk viss – sākot ar bukletu, kurš turpina būt dizainiski nemainīgs un, kurā kāds jauks cilvēks rūpīgi aprakstījis katru filmu, detalizēti norādot aktierus, valstis, nominācijas un pat filmas garumu. Es veltu īpašu laiku tā izpētei, atlocot to filmu lapas, kuras gribētu noskatīties. Realitāte ir tāda, ka redzu aptuveni pusi no vēlamā. Šogad skatīšos 5as filmas. Esmu jau nopirkusi biļetes, sarunājusi līdznācējus. Dažas gan es skatīšos viena, jo tomēr tas ir diezgan apgrūtinoši – jums jāsakrīt ne tikai laikiem, bet arī gaumei uz kino. Man vieglāk ir noformulēt, kas man nepatīk – pārāk jocīgas filmas, stulbas komēdijas, zinātniskā un cita fantastika, šausmu filmas, grāvēji, multfilmas un tādas filmas kā Harijs Poters un Gredzenu Pavēlnieks. Ok, bet par to, kas patīk – lūk mana šī gada Baltijas pērles filmu izlase:

LMT v.s. BITE

IMG_0202Tikko noskatījos vienā reklāmas pauzē šīs aktuālās reklāmas un uzreiz tapa skaidrs, kurš ir mans zīmols. (Un tā nav Bite…) Wow, ļoti precīzs tārgetings. Kurš jums labāk? p.s. Un, kā jūs domājiet, varbūt, Tele2 piedāvās kaut ko sievietēm?