NOVEMBRIS’16

Ļoti piesātināts mēnesis. Mazliet esmu piekususi no novembra. Saplānot daudz es protu, bet tā jau nu nebūtu problēma. Patiesībā plānošana ir visa atslēga, tikai vajag ieplānot visas svarīgās lietas, nekā nedarīšanu, piemēram. Kas it kā nav nekāds jaunums, tikai decembrī vajadzētu beidzot sākt to reāli darīt. Apsveru svētdienas – drusku tradicionāli, bet, kāpēc ne. Labi. Atpakaļ pie novembra.

1.FLAMENCO DEJAS, KONCERTS & MEISTARKLASES

Par to, ka es sāku dejot, rakstīju jau iepriekšējā mēnesī (lasīt ŠEIT). Pametusi neesmu. Tieši pretēji – liekas, būšu atradusi sev hobiju, jo kļūst arvien interesantāk. Izrādās, tā nav tikai kāju piesišana un roku paplivināšana (kā man sākumā likās). Tur ir dažādi deju veidi, ritmi, mūzikas, svārki, kurpes un vēl tas viss, ko es nezinu. Ir sajūta par veselu neatklātu pasauli, kas nekad nevarētu apnikt. Īpašu pacēlumu radīja 4flamencomen grupas koncerts un 3 (!!!) meistarklases. Bet arī jocīgi tomēr satikt cilvēkus, kas dzīvē nodarbojas tikai ar to. Forši!

2. TEĀTRIS: MĒDEJA & PAKĻAUŠANĀS

Mēdeja Krievu drāmas teātrī man likās ļoti laba izrāde, Guna Zariņa ir izcila aktrise, bet emocionāli neuzrunāja. Pilnīgi pretēji bija ar Pakļaušanos JRT, kas komunikācijas telpā iemantoja skandalozas izrādes slavu. Bet mani uzrunāja tik ļoti, ka tam veltīju pat atsevišķu ierakstu blogā ŠEIT. (Tur ir arī par teātra skatīšanos vispār.)

3. TIKŠANĀS: BRUNCH & ILONČIKI

Novembris ir arī tāds kā tradīciju mēnesis. Katru gadu kādā nedēļas nogalē braucam pie manas māsīcas, kura dzīvo burvīgā mājā ārpus Rīgas un dievīgi gatavo (win-win) uz branču. Un šogad tas vēl sakrita ar to skaisto pirmo sniegu. Savukārt, Ilončiki ir divas Ilonas ar kurām es nostrādāju savu laiku Skonto Būvē (diezgan skarbos apstākļos). Un, lai arī pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, acīmredzot tie apstākļi mūs tā ir satuvinājuši, ka turpinām tikties vismas trīs reizes gadā un katra šī tikšanās ir gluži kā vakar! (Es vispār šomēnes nonācu pie tādas izjūtas, ka gribu tikties tikai ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē es jūtos labi, tīri tādā fizisku izjūtu līmenī.)img_2122

4. OPERA UN BALETS: PĒRS GINTS, MAKBETS & VĀRNA

Pērs Gints ir jaunākais šīs sezonas baleta iestudējums. Kaut kas pilnīgi savādāks, ļoti interesanti skatīties, bet teikšu atklāti – man bija par daudz teātra, par maz dejas. Otro reizi neiešu. Toties otro reizi (drusku gan arī nejauši) aizgāju uz operu Makbets un nenožēloju ne mirkli. Burvīga scenogrāfija, Mare un Roll’s tērpi, par Verdi mūziku nemaz nerunājot. Un pašā mēneša noslēgumā (vakar) nāca Vārna. Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna iestudējums Operas un baleta Jaunajā zālē. Sapratu, ka ir iestudējumi, kuru gaidīšanas prieks ir lielāks par rezultātu. Man nepatika. Visvairāk traucēja, ka tas bija neveikli, tik daudz pārkārtošanās. Iespējams, ka viss iecerētais pazuda aiz tā. Runājām, ka ļoti labi tas varētu izskatīties attēlots fotoizstādē, jo atsevišķi momenti bija vizuāli ļo skaisti. Bet pieņemu, ka to visu radīt pašiem bija ļoti interesanti.img_1981

5. KINO: NOCTURNAL ANIMALS, TAS IR TIKAI PASAULES GALS & MELĀNIJAS HRONIKA

Kino man ļoti patīk. Vai precīzāk būtu teikt, ka man patīk kino, kas man ļoti patīk. Toma Forda jaunā (otrā) filma atkal bija dievīgi skaista. Saturiski pirmā (A Single Man) patika labāk, bet šo ir vērts noskatīties vizuālā skaistuma dēļ. Tas ir kaut kāds pilnīgi cits skaistuma līmenis, kuru tu pat nevari iedomāties līdz neredzi. Bet, varbūt, tas tikai man tā. Jo skaistums mani ļoti uzrunā. Man vajag, lai ir skaisti, es burtiski kūstu skaistuma priekšā. Tīri no skatīšanās uz skaistām lietām, cilvēkiem. Protams, protams, skaistums ir ļoti subjektīvs jēdziens, bet mans skaistums ir arī Toma Forda skaistums.

Par pārējām filmām rakstīšu mazāk – Tas ir tikai pasaules gals bija traka filma, kas lika aizdomāties, ka vajag vienam pret otru izturēties labi, jo īpaši ģimenes locekļiem. Nē, vispār visiem. Labi, vai neitrāli. Jo tās negatīvās emocijas no malas izskatās briesmīgi. Un kino sadaļas noslēgumā ar bailēm pieminēšu Melānijas hroniku, kas nu jau ir kļuvusi par jauno latviešu kulta filmu. Būšu atklāta – man bija garlaicīgi un es nevarēju sagaidīt, kad būs beigas. Nav tā, ka es neizprotu šo traģēdiju, es pat biju sevī vīlusies un analizēju, kāpēc tā. Un mans šī brīža izskaidrojums ir, ka es nenoticēju. Es redzēju, kolosālo Gintu Bērziņu ar kameru aiz kadra, es redzēju, ka tā ir Baiba Broka, kas ir sveika un vesela, tā ir Sabīne, mana vārda māsa no Šveices, kura iejūtas Melānijas ādā un pati ir ierunājusi visus tekstus. Priecājos, ka citiem tā nebija un filma tiek izrādīta ar lieliem panākumiem.

6. IZGLĪTĪBA: VĪNS & ŠAMPANIETIS

Kopš saviem pirmajiem vīna kursiem uzskatu, ka to apmeklēšana ir viens no labākajiem laika un naudas tērēšanas veidiem. Un tādā veida šo pasauli esmu jau sev nedaudz atklājusi.   (Atšķirībā no flamenko, pagaidām.) Šomēness tas bija viens vakars Vīna studijas Vīna skolā, kur Jānis Kaļķis īpaši tēlaini stāstīja kā orientēties plašajā Francijas dzirkstošo vīnu, šampaniešu, baltvīnu un deserta vīnu klāstā. Skatos pierakstos, ka, viņaprāt, pēc šampanieša norīšanas mutē jāpaliek citronu saldējuma garšai. Vai nav skaisti! Un tad ar atsvaidzinātām un jaunām zināšanām devos uz Nordea Čempionu Parādi, lai sestdienā 11.00 no rīta ķertos pie ekspertu atzītajiem šī gada 100 labakajiem vīniem. (Ir arī vakara sesija, kas sākas 17.00, bet es jau otro gadu pēc kārtas dodu priekšroku rītam.) Tāpat kā pirms gada man negaršoja neviens no sarkanajiem vīniem, (nu viens bija ok). Nevaru īsti saprast, vai man nesakrīt gaume ar žūriju, vai arī vaina ir tajā, ka tiek sākts ar dzirkstošajiem un baltajiem, un tās izjūtas rodas uz to fona. Nākamgad būs jāmēģina no otra gala.img_2072

7. VIESĪBAS: 18.NOVEMBRIS & KAPUSVĒTKI

Nobeigšu es ar tradīcijām apgrieztā secībā. Vispirms – Kapusvētki (īstenība tas ir svecīšu vakars katru gadu pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes.) Tas ir priecīgs notikums, kad satikt radiniekus, pastaigāt pa kapiem, nosalt un ēst pusdienas ar skābiem kāpostiem pie mammas. Pirms tam ir 18.novembris – līdzīgs, bet greznāks pasākums, ar pucēšanos, lai jaukā, siltā mājas gaisotnē (ar to es gribu teikt, ka nekādi nepierunāsiet mani iet skatīties salūtu) atzīmētu mūsu valsts pastāvēšanu. Interesantākais ir tas, ka abiem šiem pasākumiem ir noteikts, nemainīgs un atšķirīgs viesu sastāvs.img_2089img_2096img_2097P.s. Tabitai ar šomēness velk uz siltām patīkamām virsmām.img_2200

Advertisements

PATIKA

Galvenais iemesls, kāpēc es par šo gribu uzrakstīt, ir mans izbrīns pašai par sevi, kā komentāri feisbukā mani gandrīz atturēja no Pakļaušanās apmeklēšanas. Ka es būtu varējusi palaist garām ko tik labu. Bet paldies Zanei Bērziņai, kura mani tomēr iedrošināja iet uz šo izrādi, kas man primāri likās būs rietumu sievietēm aizvainojoša un pārmetoša. Vēl es gāju, lai saprastu par ko visi runā. Lai man būtu savs patiess viedoklis.

Izrāde man ļoti, ļoti patika. Neesmu gan lasījusi grāmatu, bet man pat grūti iedomāties, ka kādam varētu nepatikt. Bet ar to man vienmēr grūti – sadzīvot, ja cilvēkiem nepatīk tas, kas man patīk. (Savukārt, man var mierīgi nepatikt tas, kas patīk lielākajai daļai. Tas ir okei. Paradoksāli.) Es arī nekad nepalieku uz izrādēm, kuras ir “jāiztur”. Esmu gājusi projām arī pēc pirmajām 15 minūtēm. (VDT “Meistars&Margarita”. Labi, ka viesizrādes Dailē, ka nebiju uz Valmiera aizbraukusi.) Jo padomājiet, jūs jau esiet iztērējuši naudu un nopirkuši biļeti, bet ja nepatīk, kāpēc vēl velti iztērēt laiku? Vecais abais teiciens “laiks ir nauda” šeit ir īsti vietā. Vēl viena metode, kā es secinu, vai kāds iestudējums man ir paticis vai nē ir, ja pēc izrādes man par to ir jādomā un ar sevi, un citiem jādiskutē – cik laba tomēr bija aktierspēle un interesantas dekorācijas, un tērpi…. Ja patīk, tad patīk un nav jāizdomā, ka patīk.

Principā bija vēl lietas, kas bija pret to, lai es ietu uz Pakļaušanos – 4 ar pusi stundu garums, man pat Oblomovu bija grūti izturēt. Ka es nebūt neesmu sajūsmā par visām Hermaņa izrādēm. Revidents man bij nu tā… (12.krēsli gan patika!) Par viņu kā cilvēku, režisoru, mākslinieku gan esmu sajūsmā. Bet par to beigās.img_2011

Turpinot par Pakļaušanos, kas tieši gāja pie sirds. Viss. Sākot ar vēderdejotājām (tās apaļīgākās bija daudz labākas un blondajai pēdējā dejā bija pat ļoti erotisks tērps) līdz aktierspēlei, mūzikai, scenogrāfijai… Arī tas, ka bija tik gara. (Abus starpbrīžus var ļoti labi pavadīt kafejnīcā.) Protams, pagarie monologi prasīja zināmu koncentrēšanās spēju. Otrajā cēlienā bija tāds zināms lūzuma punkts, bet tas lika aizdomāties, ka mēs jau esam pieraduši pie teātra kā izklaides – aizej uz pāris stundiņām, pasmejies (vai paskaties, ko nopietnāku) un pa mājām. Bet šeit es jutos kā reāli pavadījusi kārtīgu vakaru teātrī. Es nezinu, vai tas tā bija domāts, bet forši bija uztaisīts, ka, kamēr viens no tēliem runāja, pārējie turpināja pastiprināti iedzert. Tik cilvēcīgi – kurš gan nav bijis tajās ballītēs, kur kāds runā un runā, un tu jau tikmēr strauji iztukšo labi, ja tikai otro vīna glāzi.

Bet es nesapratu, kāpēc tā izrāde tika saukta par skandalozu. Tāpēc, ka pateica, ka rietumu sabiedrība ir degradējusies!? Nu to jau it kā var redzēt tāpat. Cits vairāk, cits mazāk. Es arī totāli nejutos aizskarta kā sieviete. Viss bija tā komiski un smieklīgi. Rupjības nu jau tiek runātas gandrīz katrā otrajā izrādē, šeit man tas traucēja mazāk kā Nastavševa “Melnajā spermā”. Bet nu, cilvēki ir dažādi, kam kārtējo apstiprinājumu var gūt, palasot atsauksmes JRT mājas lapā. (Iesaku.)

Beigās, kā solīts, par Alvi Hermani. Diezgan jocīgi šito rakstīt, jo pēc kaut kādiem pēdējā laika viņa izteikumiem un sabiedrības reakcijas uz tiem (un uz izrādi) pat rodas sajūta, ka man ir jāpaskaidro (jātaisnojās), kāpēc viņš man patīk. Es pat sāku no tā kautrēties. Hermanis nav man nekāds elks vai pielūgsmes objekts, bet es cienu cilvēku par to, ka, pirmkārt, viņš ir radījis JRT. Un to nekas nemainīs. Jo, kur tad es citur ietu uz teātri? Joprojām citur ir salīdzinoši ļoti vājš piedāvājums un aktieri. (Ir pat izrādes pēc kurām spriežam, ja tas tiktu iestudēts ar cita teātra aktieriem, būtu galīgi garām.) Otrkārt, viņš iestudē izrādes visā Eiropā, parādiet man vēl kādu tautieti no šī pīļu dīķa, kas būtu tik daudz sasniedzis šajā jomā. Kā arī pie tā visa viņam ir 7 bērni (lielāka varbūtība, ka kāds būs mantojis viņa talantu) par kuriem viņš iespēju robežās rūpējas, kā es, pavadot laiku vannā ar viņa Dienasgrāmatu esmu sapratusi. (Starp citu, ļoti laba, iesaku. Arī viegli lasās.) Viņš uzdrošinās paust viedokli, kas ir atšķirīgs un līdz ar to izraisīt diskusiju sabiedrībā. Pēc tam jau katra paša ziņā ir piekrist vai nepiekrist.img_2063

 

MILANO

Beidzot. Beidzot man arī ir sava mīļākā pilsēta. (Rīga ārpus konkurences.)

Ņemot vērā manu sajūsmu par visu francisko, mierīgi varētu būt Parīze. (Pieļauju tā varētu būt arī kaut kāda pasaules mīļāko pilsētu topa pirmajā vietā.) Bieži izskan Ņujorka, Londona, Roma…, bet man ir MILĀNA. Pēdējā ceļojuma laikā guvu tam nešaubīgu apstiprinājumu. Jo tur ir viss – industrializācija, kultūra, vēsture, bohēma, mode, māksla, opera un balets. Varētu nodzīvot vēl vismaz nedēļu, lai tikai apstaigātu restorānus, kuros kārojās paēst. Palika vesels saraksts ar vietām, kur gribētos pabūt, apskatīt un arī atgriezties (kā, piemēram, Triennālē un lielajos kapos). Bet konkrēti izkristalizējās 9 vietas, ko gribu jums ieteikt. Tur es tiešām īpaši labi pavadīju laiku.

Un, ja jūs tiešām esiet gatavi uzņemt tās kalorijas, tad Latte Bianco (1) ir vieta, kur to vērts darīt. Kaut kā izveidojies priekšstats, ka saldējums Itālijā ir kaut kāds labāks nekā citur – gelato, gelatterie… Man pagaidām tikai šajā konkrētajā vietā. (Praktisks padoms – vispirms jāiet pie kases samaksāt un tad ar čeku pie saldējuma letes.)img_1670

Fondanzione Prada. (2) Tas ir nekurienē. Noteikti neejiet ar kājām. (Kā mēs.) Brauciet ar metro vai taksi. Un ziniet, ka tas nav nekāds Prada modes nama muzejs, bet tāds kā kultūras centrs, kas pats par sevi ir ļoti arhitektoniski un vizuāli interesants, un tāds ir arī tā saturs. Bet tā nav nekāda tradicionālā māksla. (Māsai nepatika.)img_1068img_1071img_1090

img_1104img_1107

La Triennale di Milano. (3) Rītā, kad es uz turieni devos, jutos diezgan slikti. Iepriekšējā vakarā izdzertais vīns lika par sevi manīt. Bet tiklīdz es tur nokļuvu…, man viss pārgāja, es biju sajūsmā! 5 izstādes – sākot ar mega industriālo projektu atainojumu visā pasaulē, līdz sieviešu veikumam itāļu dizainā cauri gadsimtiem, pa vidu vēl foto un arhitektūra. Blakus saturiskajam mani iepriecināja tas vēriens – tik daudz mākslas un radošuma vienuviet.img_1598

img_1610

img_1617img_1628img_1636

Cimitero Monumentale. (4) Šie lielie kapi sanāca mūsu pirmais apskates objekts. Un tas, ko mēs redzējām pēdējā pusstundā pirms slēgšanas, (par ko liecināja diezgan pretīga skaņa, kas paredzēta, lai maksimāli mazinātu iespēju palikt ieslēgtam kapos), bija pietiekami, lai saprastu, ka tur būs jāatgriežas. Un šajā dzīvē. img_0923img_0943img_0935img_0909

Como Corso 10 (5) ir ielas iekšpagalmā. Dārgo zīmolu veikals – galerija, kur var aptaustīt, piemēram, Celine somu, lai zinātu, kam krāt naudu un sasmaržot visadas smaržas, ko neatradīsiet taxfree veikalos. Bet visvairāk man patika izstāžu zāles ar to saturu un grāmatnīca. Tā pat vairāk bija kā grāmatu, kuras es lielu daļu gribētu sev, izstāde. Par žurnālu piedāvājumu nemaz nerunājot.img_0953img_0974img_0975img_0978img_0979img_0980img_0982

Brera. (6) Rajons, kur mēs dzīvojām, kur ir visvairāk un foršākie, un stilīgākie bāri un restorāni, un cilvēki, kas nav tūristi. Pateicoties tam, šajā reizē pat neaizgājām līdz Domam un visos tūrisma bukletos atainotajai shopping galerijai, kurai noteiktos diennakts laikos pat grūti izspraukties cauri.img_1146

Katra mēneša pirmspēdējā svētdienā ir krāmu tirdziņš.

Katra mēneša pirmspēdējā svētdienā ir krāmu tirdziņš.

Navigli. (7) Salīdzinoši jaunāka aktuāla vieta ap kanālu. Drusku atgādināja Venēciju. Arī mums visiem pazīstamā māklinieka Pētera Līdakas izstāde atklāta tieši šajā Milānas daļā.img_1153img_1166img_1156

Milānā ir 4 galvenās ekskluzīvo veikalu ielas, kuras veido kvartālu – Quadrilatero della Moda. Man tomēr tuvākā ir Via della Spiga. (8) Tur ir tas, ko es saprotu ar window shopping, (ko lielākā daļa arī tur dara). Vēl iedomājos, ka tas ir drusku tā kā staigāt pa modes žurnālu. (Jā reāli iekāpt žurnālā un staigāt pa tā lapām:)img_1038

img_1035

Pusdienas itāļi servē no 12 – 15. La Prosciutteria (9) nonācu, pirmkārt, šī iemesla dēļ, jo nespēju sevi  ātrāk izvest no Triennāles. (Precīzāk no grāmatu veikala, skat.bildi.) Un, otrkārt, šī vieta jau bija nokļuvusi manā redzeslokā dēļ nosaukuma un manas kaislības uz šķiņķi kombinācijā ar sieru un vīnu. Piedāvājums perfekts! Bet tas, protams, nav vienīgais, ko tur var dabūt, ir vēl visādas panini un pārējais uz melnās tāfeles aprakstītais (no kā es neko nesapratu). Bet bija jauki, ka pie espresso man atvainojās par brūnā cukura neesamību. Un nebija pat tā, ka es prasīju brūno cukuru. (Varbūt, es izskatos pēc tādas, kura grib brūno cukuru. Kurai vajag brūno cukuru…)img_1663img_1661Speciāli neiekļāvu vairāk restorānus, jo tie būs jāmeklē pašiem. Uzreiz pēc tam, kad izlasījām viedokli, ka slikti paēst Itālijā praktiski nav iespējams, mums tas izdevās. Ir nācies vilties gan citu ieteiktajos, gan pašas atrastajos. Un ir gadījies, ka vieta, kur nokļūsti apstākļu spiests (piemēram, jāgaida, kamēr laidīs viesnīcā), raisa vispatīkamākās atmiņas.

Par viesnīcu. Rekomendēju šo – Hotel Ritter (0), kas, protams, nav labākā viesnīca, kur jel kad esmu palikusi, bet ideālākā cenas un lokācijas (Brera) kombinācija gan.

Brauciet! (Vai arī nē.)

img_1554

Šī ir bilde no citas viesnīcas – Best Western. Tur nevajag palikt.

 

OKTOBRIS’16

Tā kā es iepriekšējā ierakstā dalījos ar septembri (lasīt ŠEIT), tagad mēģināšu to pašu izdarīt ar oktobri. Nezinu, vai tie ir laikapstākļi, vai kas cits, bet ir daudz, daudz grūtāk pieķerties. Atkal ir tā sajūta, ka nekas nenotiek, nav nekā ko atcerēties. Un tas viss pie tā, ka pirms nedēļas atbraucu no Itālijas. Bet saņemos un rakstu.

Sāku apmeklēt deju nodarbības. Jo dejot man patīk, un sanāk. Bet būtiskākais iemesls ir, ka es gribēju atrast sev hobiju. (Uzskatu, ka ceļošana, ja vien neesi Zane Eniņa, grāmatu lasīšana un ēst gatavošana sev un ģimenei neskaitās.) Mēs darbā izspriedām, ka hobijs ir tad, ja paņem tev visu brīvo laiku un naudu. Uz to iet. Papildus vienkārši nodarbībām es jau apmeklēju meistarklases (labi, pagaidāmtikai vienu), pērku īpašas kurpes un svārkus, biļetes uz koncertiem. Laika ziņā sāku iet uz visām trīs vietām, kur Rīgā to piedāvā darīt. Gribētos vienu no tām atmest, bet problēma ir, ka man jau zvana un prasa, kāpēc es vairs nenāku un man, kā priekšzīmīgai skolniecei neērti un bail atteikt. (Būs jātiek ar sevi galā.)

Vēl oktobrī bija “Restorānu nedēļa” ar totālu vilšanos Pirmīdā – tā, ka kļūst sliktāk (un arī jautrāk) ar katru ēdienu un izkusis sorberts konservu bundžā tam visam pieliek treknu punktu. Nepalīdzēja pat apziņa, ka virs tevis otrajā stāvā ēd pats Dalailama ar zelta piederumiem, (kas gan diezgan jocīgi slēdzas kopā ar viņu, bet to mums ar lepnumu pavēstīja apkalpojošais personāls). Turpretim izcili labs bija Vīna studijas piedāvājums, kas liek secināt, ka tomēr jāuzticas atsauksmēm un iepriekšējai pieredzei, un tam, ka viesnīcu restorāni kopumā reti kad esot labi. Bet savā ziņā man ar to arī tā restorānu nedēļa patīk, ka nekad nevar zināt, kur un kā būs, jo ir gadījies arī, ka jaunās vietās ir kolosāls piedāvājums. Pavasarī iešu atkal.

Tad bija nedēļa Itālijā – Milāna un Palermo. Bet par to man gribās uzrakstīt atsevišķi. Pagaidām mīļākā bilde no Palermo.img_1401

Kultūras ziņā šis bija izstāžu mēnesis – gan Itālijā apmeklētās, gan Vasiļjeva kārtējā tērpu, gan Jānis Rozentāls LNMM. Par pēdējo īpašs prieks, jo pēdējās dienās redzēju rindu uz muzeju un nebija nekāda muzeju nakts. Muzeja atjaunošana kopumā ir viena no, ja ne pati labākā lieta, kas Latvijā pēdējos gados notikusi. Un tās omes, kas nāk ar mazbērniem. Kā viņas skaidro tās gleznas, salīdzina, arī apsauc un aizrāda. Par pašu mākslinieku man personīgi bija pārsteigums, ka viņš ir tikai 50 gadus nodzīvojis, tik daudz paspējis un, ka nav tikai skaistās un pareizās bildes, kas reklāmas plakātos, bet arī interesantākas gleznas un pikantas fotogrāfijas.

img_1820img_1815img_1806img_1808

Par saviesīgo dzīvi runājot, mēnesis noslēdzās ar Halovīna ballīti pie Raita un Kristīnes, kas man ļoti patika. Es tiešām priecājos, ka cilvēki organizē tādas lietas, aicina citus ciemos. Atklāju, ka mēmais šovs var būt ļoti jautra spēle.

Un kontrastam noslēgumā svētdienas brančs pie brāļa, kas nozīmē krustmeitu apraudzīšanu (savu un māsas) un patīkamu, relaksētu laika pavadīšanu šoreiz ar krāsnī ceptām bietēm (nu man so-so), mafiniem un dzirkstošiem dzērieniem. Priekā!

img_1874

Iedod tik pazīmēt…

P.s. Vēl šomēness es daudz iepirkos. Man ir tā, ka es varu periodiem neko nepirkt, bet tad pienāk tas brīdis un man sarodas daudz kas jauns!!!

SEPTEMBRIS’16

Kad psiholoģe man lika sadalīt savu dzīvi trīsgadēs un pastastīt, kas katrā ir noticis, kādi cilvēki bijuši, tas bija grūtākais uzdevums ever. Labi, bērnudārza un skolas laiku vēl kaut kā var aptvert, bet pēc tam, sākot no kādiem gadiem 20, viss aiziet tādā mutulī. Secinājumi galvenie man bija divi – bāc, es taču neko neatceros. Bet tad es padomāju – viss kaut kas ir foršs bijis, kam es neesmu pievērsusi vajadzīgo uzmanību un tapēc man liekas, ka nekas nav bijis. Tāpēc tagad es esmu izlēmusi dzīvot apzinātāku dzīvi un atcerēties. Lūk septembris. Būs arī labs veids kā atskatoties filtrēt, kas man patīk un, kas nē. Un beidzot man būs, kur likt tās fotogrāfijas, jo tie, kuri seko man Instagramā un Feisbukā būs ievērojuši, ka fotogrāfēt un dalīties man patīk.

1.septembris krustmeitas Katrīnas dzīvē. (Vairāk ŠEIT.) Forši! Lika atcerēties arī savu 1.septembri un varēja apskatīties, kā šodien izskatās vidusskolnieki. Tā jau viss forši, bet man žēl, ka tai meitenei nevens neiemāca, ka apspīlētā melnā mežģīņu mini kleitā nevajag ierasties uz nevienu svinīgu pasākumu savā dzīvē, kurš notiek 9.00 no rīta. Neatkarīgi no tā, cik tev ir gadi un, kurš izmērs. Un kurpes uz papēža ar platformu ir atgriezušās savā vietā nakstsklubos un arī tikai tām meitenēm, kuras dejo ap to stieni.img_0259Operas un baleta sezonas atklāšanas Galā koncerts. Opera man ir mīļākā ēka Rīgā. Biju sailgojusies. Reizi mēnesī man tur jābūt obligāti. Gaidu Oņeginu, Pēru Gintu, Elzas Leimanes Vārnu un mudinu arī visus pārējos uz turieni doties.img_0346Ciemos pie draugiem Ikšķilē. Sen nebija būts. Un laiks bija tik pateicīgs, ka varēju pat vēl izpeldināt bērnus. Īstenībā tas ir pat tā pagodinoši, ka no visiem izvēlas Tevi, lai palūgtu atnākt līdzi pieskatīt. (Bet pieļauju, ka tas arī tāpēc, ka biju pie stūres, tādejādi nelietoju alkoholu un man nebija citu bērnu, ko tajā brīdī pieskatīt. Tur bija ļoooti daudz bērnu.)

Signes vārda dienas brunch. Māsa uzaicināja svētdienas rītā uz Kolekcionāru. Vienīgais sarūgtinājums bija, ka jādzer Prosecco (man garšo CAVA), vajadzēja ņemt baltvīnu, nepareiza izvēle. Bet pankūkas baigi labās un oficiants baigi foršais. Un smukais. Dāvana viņai patika.

LADC skolas sākums. Pagājušais gads bija pirmais, kad es tajā visā piedalījos. Anete man palūdza kaut ko pastāstīt par projektu vadību, es piekritu, man patika. Šogad, pēc tam, kad man bija iespēja konkrēti iepazīties ar visiem skolniekiem (kas visi patiesībā ir pieaugušie), es izjutu daudz lielāku atbildību pastāstīt kaut ko tiešām vērtīgu. Man iestājās zināms stress, sāku apšaubīt visu iepriekš stāstīto. (Lai arī atsuksmes bija labas.)  Tāpēc arī uz ievadlekciju palūdzu palīgā Ingu no TBWA. Jo ne vienmēr viss ir par to, ko vari pats, bet arī par resursiem, kururs vari piesaistīt labākā rezultāta vārdā.img_0451

Kinofestivāls Baltijas Pērle. Par šo var smalkāk izlasīt, ko es jau rakstīju ŠEIT un ŠEIT.

Var vilkt rudens drēbes. Vienkārši tāpat.

Pirmo gadu saēdos svaigas vīģes. Es tiešām biju ēdusi tikai žāvētās. Līdz ieraudzīju Rimi, nemaz nedomāju, ka pie mums tādas var dabūt. Otra lieta – beidzot atklāju perfektu (tekstūra, garša, krāsa) smoothie bowl RECEPTI. (Banānu vajag izmantot saldētu, vienu ogu veidu saldētu, otras svaigas.)

Tabita kā vienmēr kolosāla. Divas lietas par kurām es varu priecāties katru dienu – mans kaķis un mana gulta. Par pēdējo, jo man ir trauma par dažām dzīves naktīm, ko ir nācies pavadīt autobusā. (Teltī vēl ir okei.)

Ps. Not so cool – paspēju paslimot ar saaukstēšanos. Esmu apņēmības pilna darīt visu, lai neslimotu. Piemēram, nesalt, “skraidot tajās planajās, gadalaikam neatbilstošajās kleitiņās” (mammas vārdi). Tāpēc vakar nopirku divus adītus džemperus un jaku.

DNB INTARS

Nekad nedomāju, ka es par šo rakstīšu. Un, ja godīgi, man pat nepatīk, ka tērēju tam tagad laiku. Bet, kopš šī vēstule izsauca zināmu rezonansi sabiedrībā (lasīt feisbukā), ceru tikt galā ar domām par to, noformulējot, kas man personīgi un vairāk pat profesionāli, no zīmola komunikācijas viedokļa radīja jautājumus un pat kaitināja.dnb-vestule

  1. Kas ir Intars?
  2. Ko viņš ir savārījis?
  3. Kāpēc man šitas ir jālasa?
  4. Kāpēc Intars mani uzrunā uz Tu?
  5. Labi, ja mēs esam tik tuvu pazīstami (varbūt, es neatceros), viņam vajadzētu zināt, ka es vairs neesmu klients. Pie tam, viņš atbild par tehnoloģiju jautājumiem.
  6. Kāpēc nevar atfiltrēt klientus no ne-klientiem?
  7. Labi, nevar. Bet var taču uzrakstīt – ja jums šodien viss bija ok, atvainojamies, ka jums šitas jālasa?
  8. Kāpēc visa atbildība tiek uzvelta nabaga Intaram?? Ja jau tā problēma tik traka, vismaz bankas valdes priekšsēdētājs varēja atvainoties komandas vārdā?
  9. Varbūt, šitas ir tīzeris un Intars tagad būs bankas “seja”?

 

Priekšvēsture ir tāda, ka es kādu laiku biju DNB kliente, pirms vairāk kā gada ar banku attiecības pārtraucu, jo tīri izdomāju, ka man dzivē pietiek ar vienu banku. No Jaunumiem e-pastā neatrakstījos un līdz šim man arī tie netraucēja. Kopš vakar saņēmu to vēstuli, notika 2as lietas – padomāju, kas par sviestu un nospiedu Unsuscribe.

Varbūt, reizēm vecā labā formālā atvainošanās, bez liekām detaļām būtu pilnīgi okei. Jo īpaši krīzes situācijās.

6,6 BALLES

Atklāti runājot, tā īsti līdz sirds dziļumiem mani neaizkustināja* neviena no Baltijas pērles filmām. Es iedevu (savā izdomātajā personīgajā balsojumā) 10 balles filmai “Let’s make love!” ar Merlinu Monroe, bet tas tikai tāpēc, ka tajā dienā neko skaistāku nebiju redzējusi. Vidējais vērtējums 5 filmām man tāpat sanāk 10+3+7+5+8 = 33/5 = 6,6, diezgan švaki.

1. “Let’s make love!” – 10

2. “Ah-ga-ssi” – 8

3. “Truth” – 7

4. “The Dressmaker” – 5

5. “Петербург. Только о любви.” – 3

(Mana izvēle ierakstā ŠEIT.)

Mierinu sevi ar domu, ka tāpat jau katra filma, skatoties, tomēr rada kaut kādas pārdomas, (kas tā arī ir, diemžēl, ne vienmēr radikāli jaunas). Kas man patika – ka pirms filmām nebija 15 minūšu reklāmas pauzes, ko gan liela daļa, acīmredzot, bija paredzējusi, tāpēc to laiku varēja vērot nokavējušos skatītājus (apmēram pusi) izmisīgi meklējot savas vietas ar mobilo tālruņu palīdzibu. Bet ne tā, ka vienkārši ieslēdz ekrānu, bet beidzot uzskatot šo par piemērotu brīdi, lai izmēģinātu luktura funkciju, izgaismojot visus kādu trīs metru rādiusā. Bet pamazām jau visi sasēdās. Un vēl dīvaina man tomēr šķiet tā applaudēšana pēc filmām. Līdzīgas sajūtas man ir gadījušās lidmašīnās, (vairāk gan no austrumu puses ielidojot), pēc pilnīgi normālas nosēšanās. Nē, es negribu to nosodīt, nav jau tur nekā slikta, bet tomēr jocīgi. Es nespēju. No otras puses jūs tagad saprotiet, ka dažas no tām filmām nemaz nebija tik sliktas, ja jau plaudē.

Ps. Vispār pēdājā filma, kas mani aizkustināja bija Pedro Almodovara jaunais ekranizējums “JULIETA”. (Ok, tā bija pirmspēdējā. Pēdējā bija Bridžeta Džounsa, bet es tomēr gribētu izklausīties intelektuālāk.)

julietta

Kadrs no filmas “Julieta”.