Tag Archives: Balets

NOVEMBRIS’16

Ļoti piesātināts mēnesis. Mazliet esmu piekususi no novembra. Saplānot daudz es protu, bet tā jau nu nebūtu problēma. Patiesībā plānošana ir visa atslēga, tikai vajag ieplānot visas svarīgās lietas, nekā nedarīšanu, piemēram. Kas it kā nav nekāds jaunums, tikai decembrī vajadzētu beidzot sākt to reāli darīt. Apsveru svētdienas – drusku tradicionāli, bet, kāpēc ne. Labi. Atpakaļ pie novembra.

1.FLAMENCO DEJAS, KONCERTS & MEISTARKLASES

Par to, ka es sāku dejot, rakstīju jau iepriekšējā mēnesī (lasīt ŠEIT). Pametusi neesmu. Tieši pretēji – liekas, būšu atradusi sev hobiju, jo kļūst arvien interesantāk. Izrādās, tā nav tikai kāju piesišana un roku paplivināšana (kā man sākumā likās). Tur ir dažādi deju veidi, ritmi, mūzikas, svārki, kurpes un vēl tas viss, ko es nezinu. Ir sajūta par veselu neatklātu pasauli, kas nekad nevarētu apnikt. Īpašu pacēlumu radīja 4flamencomen grupas koncerts un 3 (!!!) meistarklases. Bet arī jocīgi tomēr satikt cilvēkus, kas dzīvē nodarbojas tikai ar to. Forši!

2. TEĀTRIS: MĒDEJA & PAKĻAUŠANĀS

Mēdeja Krievu drāmas teātrī man likās ļoti laba izrāde, Guna Zariņa ir izcila aktrise, bet emocionāli neuzrunāja. Pilnīgi pretēji bija ar Pakļaušanos JRT, kas komunikācijas telpā iemantoja skandalozas izrādes slavu. Bet mani uzrunāja tik ļoti, ka tam veltīju pat atsevišķu ierakstu blogā ŠEIT. (Tur ir arī par teātra skatīšanos vispār.)

3. TIKŠANĀS: BRUNCH & ILONČIKI

Novembris ir arī tāds kā tradīciju mēnesis. Katru gadu kādā nedēļas nogalē braucam pie manas māsīcas, kura dzīvo burvīgā mājā ārpus Rīgas un dievīgi gatavo (win-win) uz branču. Un šogad tas vēl sakrita ar to skaisto pirmo sniegu. Savukārt, Ilončiki ir divas Ilonas ar kurām es nostrādāju savu laiku Skonto Būvē (diezgan skarbos apstākļos). Un, lai arī pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, acīmredzot tie apstākļi mūs tā ir satuvinājuši, ka turpinām tikties vismas trīs reizes gadā un katra šī tikšanās ir gluži kā vakar! (Es vispār šomēnes nonācu pie tādas izjūtas, ka gribu tikties tikai ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē es jūtos labi, tīri tādā fizisku izjūtu līmenī.)img_2122

4. OPERA UN BALETS: PĒRS GINTS, MAKBETS & VĀRNA

Pērs Gints ir jaunākais šīs sezonas baleta iestudējums. Kaut kas pilnīgi savādāks, ļoti interesanti skatīties, bet teikšu atklāti – man bija par daudz teātra, par maz dejas. Otro reizi neiešu. Toties otro reizi (drusku gan arī nejauši) aizgāju uz operu Makbets un nenožēloju ne mirkli. Burvīga scenogrāfija, Mare un Roll’s tērpi, par Verdi mūziku nemaz nerunājot. Un pašā mēneša noslēgumā (vakar) nāca Vārna. Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna iestudējums Operas un baleta Jaunajā zālē. Sapratu, ka ir iestudējumi, kuru gaidīšanas prieks ir lielāks par rezultātu. Man nepatika. Visvairāk traucēja, ka tas bija neveikli, tik daudz pārkārtošanās. Iespējams, ka viss iecerētais pazuda aiz tā. Runājām, ka ļoti labi tas varētu izskatīties attēlots fotoizstādē, jo atsevišķi momenti bija vizuāli ļo skaisti. Bet pieņemu, ka to visu radīt pašiem bija ļoti interesanti.img_1981

5. KINO: NOCTURNAL ANIMALS, TAS IR TIKAI PASAULES GALS & MELĀNIJAS HRONIKA

Kino man ļoti patīk. Vai precīzāk būtu teikt, ka man patīk kino, kas man ļoti patīk. Toma Forda jaunā (otrā) filma atkal bija dievīgi skaista. Saturiski pirmā (A Single Man) patika labāk, bet šo ir vērts noskatīties vizuālā skaistuma dēļ. Tas ir kaut kāds pilnīgi cits skaistuma līmenis, kuru tu pat nevari iedomāties līdz neredzi. Bet, varbūt, tas tikai man tā. Jo skaistums mani ļoti uzrunā. Man vajag, lai ir skaisti, es burtiski kūstu skaistuma priekšā. Tīri no skatīšanās uz skaistām lietām, cilvēkiem. Protams, protams, skaistums ir ļoti subjektīvs jēdziens, bet mans skaistums ir arī Toma Forda skaistums.

Par pārējām filmām rakstīšu mazāk – Tas ir tikai pasaules gals bija traka filma, kas lika aizdomāties, ka vajag vienam pret otru izturēties labi, jo īpaši ģimenes locekļiem. Nē, vispār visiem. Labi, vai neitrāli. Jo tās negatīvās emocijas no malas izskatās briesmīgi. Un kino sadaļas noslēgumā ar bailēm pieminēšu Melānijas hroniku, kas nu jau ir kļuvusi par jauno latviešu kulta filmu. Būšu atklāta – man bija garlaicīgi un es nevarēju sagaidīt, kad būs beigas. Nav tā, ka es neizprotu šo traģēdiju, es pat biju sevī vīlusies un analizēju, kāpēc tā. Un mans šī brīža izskaidrojums ir, ka es nenoticēju. Es redzēju, kolosālo Gintu Bērziņu ar kameru aiz kadra, es redzēju, ka tā ir Baiba Broka, kas ir sveika un vesela, tā ir Sabīne, mana vārda māsa no Šveices, kura iejūtas Melānijas ādā un pati ir ierunājusi visus tekstus. Priecājos, ka citiem tā nebija un filma tiek izrādīta ar lieliem panākumiem.

6. IZGLĪTĪBA: VĪNS & ŠAMPANIETIS

Kopš saviem pirmajiem vīna kursiem uzskatu, ka to apmeklēšana ir viens no labākajiem laika un naudas tērēšanas veidiem. Un tādā veida šo pasauli esmu jau sev nedaudz atklājusi.   (Atšķirībā no flamenko, pagaidām.) Šomēness tas bija viens vakars Vīna studijas Vīna skolā, kur Jānis Kaļķis īpaši tēlaini stāstīja kā orientēties plašajā Francijas dzirkstošo vīnu, šampaniešu, baltvīnu un deserta vīnu klāstā. Skatos pierakstos, ka, viņaprāt, pēc šampanieša norīšanas mutē jāpaliek citronu saldējuma garšai. Vai nav skaisti! Un tad ar atsvaidzinātām un jaunām zināšanām devos uz Nordea Čempionu Parādi, lai sestdienā 11.00 no rīta ķertos pie ekspertu atzītajiem šī gada 100 labakajiem vīniem. (Ir arī vakara sesija, kas sākas 17.00, bet es jau otro gadu pēc kārtas dodu priekšroku rītam.) Tāpat kā pirms gada man negaršoja neviens no sarkanajiem vīniem, (nu viens bija ok). Nevaru īsti saprast, vai man nesakrīt gaume ar žūriju, vai arī vaina ir tajā, ka tiek sākts ar dzirkstošajiem un baltajiem, un tās izjūtas rodas uz to fona. Nākamgad būs jāmēģina no otra gala.img_2072

7. VIESĪBAS: 18.NOVEMBRIS & KAPUSVĒTKI

Nobeigšu es ar tradīcijām apgrieztā secībā. Vispirms – Kapusvētki (īstenība tas ir svecīšu vakars katru gadu pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes.) Tas ir priecīgs notikums, kad satikt radiniekus, pastaigāt pa kapiem, nosalt un ēst pusdienas ar skābiem kāpostiem pie mammas. Pirms tam ir 18.novembris – līdzīgs, bet greznāks pasākums, ar pucēšanos, lai jaukā, siltā mājas gaisotnē (ar to es gribu teikt, ka nekādi nepierunāsiet mani iet skatīties salūtu) atzīmētu mūsu valsts pastāvēšanu. Interesantākais ir tas, ka abiem šiem pasākumiem ir noteikts, nemainīgs un atšķirīgs viesu sastāvs.img_2089img_2096img_2097P.s. Tabitai ar šomēness velk uz siltām patīkamām virsmām.img_2200

Advertisements

ŠEHEREZADE

Uz Šeherezadi gāju otro reizi. Un iešu arī trešo. (Maz kas ir labāks par baletā pavadītu laiku.) Jo vairāk skatos, jo interesantāk. Pirmajā reizē galvenajās lomās dejoja Raimonds Martinovs ar Ievu Rāceni – bezgala skaisti. Tikko otrajā – Raimonds Martinovs ar Alisi Prudāni. Un Viktorija Jansone viņa mīļākās sievas Zubaidas lomā. (Viktorija vispār viena aizpilda skatuvi.) Arī bezgala skaisti. Bet pilnīgi savādāk. Alisei Prudānei vispār ir balerīnai netipiska ķermeņa uzbūve. (Tāda, kas ļauj man bez sirdsapziņas pārmetumiem sākt pārmest mātei, kāpēc neaizsūtīja mani uz baletskolu.) Bet šis fakts padara viņas deju vēl apbrīnojamāku. Vēl vairākkārtēju skatīšanos man interesantu padara fakts, ka saturā es iedziļinos tikai ar otro reizi. Un, kad Tu saproti, ka daži no personāžiem, kas visu izrādi dejo, izrādas ir jau sākumā nogalināti (dejo viņu gari), izrāde iegūst pavisam citu garšu.

Kas vēl. Tērpi – izcili. Mūzika – dievīga. (Viens caurvijošais motīvs nepamet manu galvu vēl ilgi pēc izrādes. Palīdz arī tas, ka Spotify ļauj klausīties atkal un atkal!) Beigas ir īpaši pārsteidzošas. Izrāde ir kompakta, ar vienu starpbrīdi, bet ir tik aizraujoša, ka šķiet divreiz garāka nekā īstenībā. Visu par izrādi var izlasīt šeit.xlarge_c02eSeherezade_2b_773472773489

p.s. Iepriekšējo reizi es rakstīju par Romeo un Džuljeta.

Neiepazītās teritorijas

Trīs baleta viencēlieni, ko radījušas jaunās horeogrāfes. Notiek Operas jaunajā zālē. Konkrētāk par izrādi var uzzināt, spiežot šeit. Kopumā es teiktu tā – Elzas Leimanes-Martinovas iestudējums viennozīmīgi ir Operas lielās skatuves vērts. Pārējie darbi… nu, kā lai pasaka – arī, protams, ļoti labi, bija interesanti skatīties, moderni, pat brīžiem pārsteidzoši. Bet, skatoties Elzas Tikko, varēju domāt tikai par to, ka talants tomēr pārmantojas. Skatos un ir! Un gribās vēl. Īpaši jāuzteic mūzika un tērpi.

Screen Shot 2015-11-22 at 12.52.54 AM

Foto opera.lv

Kā ieteiktu izvēlēties baletu

Ir tik nepareizi, ka cilvēki baleta iepazīšanu pieaugušā vecumā sāk ar “Riekstkodi”. Jā, tā ir ļoti laba klasika, tomēr tas ir balets bērniem. Nav brīnums, ja nākas vilties. Gadījumā, ja nav paveicies baletu iepazīt jau bērnībā, tomēr iesaku skatīties uz kādiem nesenākiem iestudējumiem. Labs variants arī ir sākotnēji pārliecināties, ka patīk muzikālais pavadījums. Šobrīd “Romeo un Džuljeta” būtu mana “nedrīkst palaist garām” izvēle.

(c) opera.lv

Foto: opera.lv

Aleksejs Avečkins: “Es dejoju cik vien sevi atceros!”

Ziņa par Alekseja Avečkina nāvi mani satrieca. Tik jauns? Tik skaists? Un nav runa, ka būtu izvēlēts nepareizais ceļš dzīvē. Nav runa par kaitīgu dzīvesveidu. Viņš dejoja, viņš aizkustināja līdz sirds dziļumiem simtus, tūkstošus. Vai kaut kā tika iztērēts dotais laiks? Vai tas bija reiz izteiktā piepildījums? Vai viņš to juta? Kāpēc? Kāpēc citi nevar nomirt, bet citi aiziet tik pēkšņi? Un nav atbildes.

Aleksejs Aveckins

Vairākkārt pārlasīju šo Rīgas Laika interviju. Un šie citāti šķita tik zīmīgi. Un šādi viņš runāja 2005.gadā, vēl nesasniedzis 30 gadu vecumu.

“Man liekas, ja iekšā ir savs kodols vai ticība, tad cilvēks nevar izjust kaut kādu fatālu vientulību, tādu, kas piespiež lēkt laukā pa logu.”

“Man patiesībā vairs atlicis dejot ļoti maz, šķiet, ka ilgi strādāt es nevarēšu. Es negribētu uz skatuves iznākt novecojis un smieklīgs, ceru, ka man pietiks veselā saprāta. Vīrietis, kas 40 gadu vecumā lēkā pa skatuvi baltās zeķubiksēs, ir smieklīga. Un tas ir skumji. Un jau pēc 30 gadiem, kuriem es esmu pavisam tuvu, vajag ļoti prātīgi izvēlēties repertuāru, skatītes spogulī, turēt acis vaļā.”

“Man dejot ir dabiski. Cits runā, ja vinš grib otram ko pateikt, un es arī, protams, sarunājot, bet es vienmēr jutu, ka bez sarunas ir vēl kaut kas, ka es nevaru sarunā atdot visu, vienmēr paliek sajūta, ka ir vēl kaut kas, ko es gribu pateikt citādi…… Citādi es palieku nepateikts, nerealizēts.”

“Es dejoju, cik vien sevi atceros!”

“Nu jā, doma par nāvi… Bet, tā kā mēs jau vienojāmies, ka viss ir nosacīts, arī nāvi katrs izprot citādi. Kādam tas ir gals, kādam turpinājums. Nezinu, vai var nodejot nāvi, nezinu… Man tas ir turpinājums, man tās laikam tomēr nav bailes. Man liekas, ka tās nav beigas, tas ir sākums, izejas punkts.”

Lūk vārdos neaprakstāms dejas skaistums:

Personīgi esmu neizpratnē, kā mani tik ļoti var aizkustināt nepazīstama cilvēka aiziešana. Es esmu noskatījusies un izlasījusi visu par un ar viņu pieejamo informāciju. Caur šo nāvi es meklēju savas dzīves jēgu.

Labs LTV Panorāma sižets par to, kas viņš bija: