Tag Archives: Hermanis

PATIKA

Galvenais iemesls, kāpēc es par šo gribu uzrakstīt, ir mans izbrīns pašai par sevi, kā komentāri feisbukā mani gandrīz atturēja no Pakļaušanās apmeklēšanas. Ka es būtu varējusi palaist garām ko tik labu. Bet paldies Zanei Bērziņai, kura mani tomēr iedrošināja iet uz šo izrādi, kas man primāri likās būs rietumu sievietēm aizvainojoša un pārmetoša. Vēl es gāju, lai saprastu par ko visi runā. Lai man būtu savs patiess viedoklis.

Izrāde man ļoti, ļoti patika. Neesmu gan lasījusi grāmatu, bet man pat grūti iedomāties, ka kādam varētu nepatikt. Bet ar to man vienmēr grūti – sadzīvot, ja cilvēkiem nepatīk tas, kas man patīk. (Savukārt, man var mierīgi nepatikt tas, kas patīk lielākajai daļai. Tas ir okei. Paradoksāli.) Es arī nekad nepalieku uz izrādēm, kuras ir “jāiztur”. Esmu gājusi projām arī pēc pirmajām 15 minūtēm. (VDT “Meistars&Margarita”. Labi, ka viesizrādes Dailē, ka nebiju uz Valmiera aizbraukusi.) Jo padomājiet, jūs jau esiet iztērējuši naudu un nopirkuši biļeti, bet ja nepatīk, kāpēc vēl velti iztērēt laiku? Vecais abais teiciens “laiks ir nauda” šeit ir īsti vietā. Vēl viena metode, kā es secinu, vai kāds iestudējums man ir paticis vai nē ir, ja pēc izrādes man par to ir jādomā un ar sevi, un citiem jādiskutē – cik laba tomēr bija aktierspēle un interesantas dekorācijas, un tērpi…. Ja patīk, tad patīk un nav jāizdomā, ka patīk.

Principā bija vēl lietas, kas bija pret to, lai es ietu uz Pakļaušanos – 4 ar pusi stundu garums, man pat Oblomovu bija grūti izturēt. Ka es nebūt neesmu sajūsmā par visām Hermaņa izrādēm. Revidents man bij nu tā… 12.krēsli gan patika! img_2011

Turpinot par Pakļaušanos, kas tieši gāja pie sirds. Viss. Sākot ar vēderdejotājām (tās apaļīgākās bija daudz labākas un blondajai pēdējā dejā bija pat ļoti erotisks tērps) līdz aktierspēlei, mūzikai, scenogrāfijai… Arī tas, ka bija tik gara. (Abus starpbrīžus var ļoti labi pavadīt kafejnīcā.) Protams, pagarie monologi prasīja zināmu koncentrēšanās spēju. Otrajā cēlienā bija tāds zināms lūzuma punkts, bet tas lika aizdomāties, ka mēs jau esam pieraduši pie teātra kā izklaides – aizej uz pāris stundiņām, pasmejies (vai paskaties, ko nopietnāku) un pa mājām. Bet šeit es jutos kā reāli pavadījusi kārtīgu vakaru teātrī. Es nezinu, vai tas tā bija domāts, bet forši bija uztaisīts, ka, kamēr viens no tēliem runāja, pārējie turpināja pastiprināti iedzert. Tik cilvēcīgi – kurš gan nav bijis tajās ballītēs, kur kāds runā un runā, un tu jau tikmēr strauji iztukšo labi, ja tikai otro vīna glāzi.

Bet es nesapratu, kāpēc tā izrāde tika saukta par skandalozu. Tāpēc, ka pateica, ka rietumu sabiedrība ir degradējusies!? Nu to jau it kā var redzēt tāpat. Cits vairāk, cits mazāk. Es arī totāli nejutos aizskarta kā sieviete. Viss bija tā komiski un smieklīgi. Rupjības nu jau tiek runātas gandrīz katrā otrajā izrādē, šeit man tas traucēja mazāk kā Nastavševa “Melnajā spermā”. Bet nu, cilvēki ir dažādi, kam kārtējo apstiprinājumu var gūt, palasot atsauksmes JRT mājas lapā.

img_2063