Latte Bianco (1) Kaut kā izveidojies priekšstats, ka saldējums Itālijā ir kaut kāds labāks nekā citur – gelato, gelatterie…

Fondanzione Prada. (2) Tas ir nekurienē. Noteikti neejiet ar kājām.

La Triennale di Milano. (3) 5 izstādes – sākot ar mega industriālo projektu atainojumu visā pasaulē, līdz sieviešu veikumam itāļu dizainā cauri gadsimtiem, pa vidu vēl foto un arhitektūra. Blakus saturiskajam mani iepriecināja tas vēriens – tik daudz mākslas un radošuma vienuviet.

Cimitero Monumentale. (4) Šie lielie kapi sanāca mūsu pirmais apskates objekts. Un tas, ko mēs redzējām pēdējā pusstundā pirms slēgšanas bija pietiekami, lai saprastu, ka tur būs jāatgriežas. Šajā dzīvē.

Como Corso 10 (5) ir ielas iekšpagalmā. Dārgo zīmolu veikals – galerija, kur var aptaustīt Celine somu, lai zinātu, kam krāt naudu un sasmaržot visadas smaržas, ko neatradīsiet taxfree veikalos. Bet visvairāk man patika izstāžu zāles ar to saturu un grāmatnīca. Tā pat vairāk bija kā grāmatu, kuras es lielu daļu gribētu sev, izstāde. Par žurnālu piedāvājumu nemaz nerunājot.

Brera. (6) Rajons, kur mēs dzīvojām, kur ir visvairāk un foršākie, un stilīgākie bāri un restorāni, un cilvēki, kas nav tūristi. Pateicoties tam, šajā reizē pat neaizgājām līdz Domam un visos tūrisma bukletos atainotajai shopping galerijai, kurai noteiktos diennakts laikos pat grūti izspraukties cauri.

Navigli. (7) Salīdzinoši jaunāka aktuāla vieta ap kanālu. Drusku atgādināja Venēciju. Arī mums visiem pazīstamā māklinieka Pētera Līdakas izstāde atklāta tieši šajā Milānas daļā.

Milānā ir 4 galvenās ekskluzīvo veikalu ielas, kuras veido kvartālu – Quadrilatero della Moda. Man tomēr tuvākā ir Via della Spiga. (8) Tur ir tas, ko es saprotu ar window shopping, (ko lielākā daļa arī tur dara). Vēl iedomājos, ka tas ir drusku tā kā staigāt pa modes žurnālu, reāli iekāpt žurnālā un staigāt pa tā lapām.

Pusdienas itāļi servē no 12 – 15. La Prosciutteria (9) nonācu, pirmkārt, šī iemesla dēļ, jo nespēju sevi  ātrāk izvest no Triennāles. Precīzāk no grāmatu veikala. Un, otrkārt, šī vieta jau bija nokļuvusi manā redzeslokā dēļ nosaukuma un manas kaislības uz šķiņķi kombinācijā ar sieru un vīnu. Piedāvājums perfekts! Bet tas, protams, nav vienīgais, ko tur var dabūt, ir vēl visādas panini un pārējais uz melnās tāfeles aprakstītais no kā es neko nesapratu. Bet bija jauki, ka pie espresso man atvainojās par brūnā cukura neesamību. Un nebija pat tā, ka es prasīju brūno cukuru. Varbūt, es izskatos pēc tādas, kura grib brūno cukuru. Kurai vajag brūno cukuru.Speciāli neiekļāvu vairāk restorānus, jo tie būs jāmeklē pašiem. Uzreiz pēc tam, kad izlasījām viedokli, ka slikti paēst Itālijā praktiski nav iespējams, mums tas izdevās. Ir nācies vilties gan citu ieteiktajos, gan pašas atrastajos. Un ir gadījies, ka vieta, kur nokļūsti apstākļu spiests (piemēram, jāgaida, kamēr laidīs viesnīcā), raisa vispatīkamākās atmiņas.

Par viesnīcu. Rekomendēju šo – Hotel Ritter (0), kas, protams, nav labākā viesnīca, kur jel kad esmu palikusi, bet ideālākā cenas un lokācijas (Brera) kombinācija gan.