Tag Archives: Kino

NOVEMBRIS’16

Ļoti piesātināts mēnesis. Mazliet esmu piekususi no novembra. Saplānot daudz es protu, bet tā jau nu nebūtu problēma. Patiesībā plānošana ir visa atslēga, tikai vajag ieplānot visas svarīgās lietas, nekā nedarīšanu, piemēram. Kas it kā nav nekāds jaunums, tikai decembrī vajadzētu beidzot sākt to reāli darīt. Apsveru svētdienas – drusku tradicionāli, bet, kāpēc ne. Labi. Atpakaļ pie novembra.

1.FLAMENCO DEJAS, KONCERTS & MEISTARKLASES

Par to, ka es sāku dejot, rakstīju jau iepriekšējā mēnesī (lasīt ŠEIT). Pametusi neesmu. Tieši pretēji – liekas, būšu atradusi sev hobiju, jo kļūst arvien interesantāk. Izrādās, tā nav tikai kāju piesišana un roku paplivināšana (kā man sākumā likās). Tur ir dažādi deju veidi, ritmi, mūzikas, svārki, kurpes un vēl tas viss, ko es nezinu. Ir sajūta par veselu neatklātu pasauli, kas nekad nevarētu apnikt. Īpašu pacēlumu radīja 4flamencomen grupas koncerts un 3 (!!!) meistarklases. Bet arī jocīgi tomēr satikt cilvēkus, kas dzīvē nodarbojas tikai ar to. Forši!

2. TEĀTRIS: MĒDEJA & PAKĻAUŠANĀS

Mēdeja Krievu drāmas teātrī man likās ļoti laba izrāde, Guna Zariņa ir izcila aktrise, bet emocionāli neuzrunāja. Pilnīgi pretēji bija ar Pakļaušanos JRT, kas komunikācijas telpā iemantoja skandalozas izrādes slavu. Bet mani uzrunāja tik ļoti, ka tam veltīju pat atsevišķu ierakstu blogā ŠEIT. (Tur ir arī par teātra skatīšanos vispār.)

3. TIKŠANĀS: BRUNCH & ILONČIKI

Novembris ir arī tāds kā tradīciju mēnesis. Katru gadu kādā nedēļas nogalē braucam pie manas māsīcas, kura dzīvo burvīgā mājā ārpus Rīgas un dievīgi gatavo (win-win) uz branču. Un šogad tas vēl sakrita ar to skaisto pirmo sniegu. Savukārt, Ilončiki ir divas Ilonas ar kurām es nostrādāju savu laiku Skonto Būvē (diezgan skarbos apstākļos). Un, lai arī pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, acīmredzot tie apstākļi mūs tā ir satuvinājuši, ka turpinām tikties vismas trīs reizes gadā un katra šī tikšanās ir gluži kā vakar! (Es vispār šomēnes nonācu pie tādas izjūtas, ka gribu tikties tikai ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē es jūtos labi, tīri tādā fizisku izjūtu līmenī.)img_2122

4. OPERA UN BALETS: PĒRS GINTS, MAKBETS & VĀRNA

Pērs Gints ir jaunākais šīs sezonas baleta iestudējums. Kaut kas pilnīgi savādāks, ļoti interesanti skatīties, bet teikšu atklāti – man bija par daudz teātra, par maz dejas. Otro reizi neiešu. Toties otro reizi (drusku gan arī nejauši) aizgāju uz operu Makbets un nenožēloju ne mirkli. Burvīga scenogrāfija, Mare un Roll’s tērpi, par Verdi mūziku nemaz nerunājot. Un pašā mēneša noslēgumā (vakar) nāca Vārna. Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna iestudējums Operas un baleta Jaunajā zālē. Sapratu, ka ir iestudējumi, kuru gaidīšanas prieks ir lielāks par rezultātu. Man nepatika. Visvairāk traucēja, ka tas bija neveikli, tik daudz pārkārtošanās. Iespējams, ka viss iecerētais pazuda aiz tā. Runājām, ka ļoti labi tas varētu izskatīties attēlots fotoizstādē, jo atsevišķi momenti bija vizuāli ļo skaisti. Bet pieņemu, ka to visu radīt pašiem bija ļoti interesanti.img_1981

5. KINO: NOCTURNAL ANIMALS, TAS IR TIKAI PASAULES GALS & MELĀNIJAS HRONIKA

Kino man ļoti patīk. Vai precīzāk būtu teikt, ka man patīk kino, kas man ļoti patīk. Toma Forda jaunā (otrā) filma atkal bija dievīgi skaista. Saturiski pirmā (A Single Man) patika labāk, bet šo ir vērts noskatīties vizuālā skaistuma dēļ. Tas ir kaut kāds pilnīgi cits skaistuma līmenis, kuru tu pat nevari iedomāties līdz neredzi. Bet, varbūt, tas tikai man tā. Jo skaistums mani ļoti uzrunā. Man vajag, lai ir skaisti, es burtiski kūstu skaistuma priekšā. Tīri no skatīšanās uz skaistām lietām, cilvēkiem. Protams, protams, skaistums ir ļoti subjektīvs jēdziens, bet mans skaistums ir arī Toma Forda skaistums.

Par pārējām filmām rakstīšu mazāk – Tas ir tikai pasaules gals bija traka filma, kas lika aizdomāties, ka vajag vienam pret otru izturēties labi, jo īpaši ģimenes locekļiem. Nē, vispār visiem. Labi, vai neitrāli. Jo tās negatīvās emocijas no malas izskatās briesmīgi. Un kino sadaļas noslēgumā ar bailēm pieminēšu Melānijas hroniku, kas nu jau ir kļuvusi par jauno latviešu kulta filmu. Būšu atklāta – man bija garlaicīgi un es nevarēju sagaidīt, kad būs beigas. Nav tā, ka es neizprotu šo traģēdiju, es pat biju sevī vīlusies un analizēju, kāpēc tā. Un mans šī brīža izskaidrojums ir, ka es nenoticēju. Es redzēju, kolosālo Gintu Bērziņu ar kameru aiz kadra, es redzēju, ka tā ir Baiba Broka, kas ir sveika un vesela, tā ir Sabīne, mana vārda māsa no Šveices, kura iejūtas Melānijas ādā un pati ir ierunājusi visus tekstus. Priecājos, ka citiem tā nebija un filma tiek izrādīta ar lieliem panākumiem.

6. IZGLĪTĪBA: VĪNS & ŠAMPANIETIS

Kopš saviem pirmajiem vīna kursiem uzskatu, ka to apmeklēšana ir viens no labākajiem laika un naudas tērēšanas veidiem. Un tādā veida šo pasauli esmu jau sev nedaudz atklājusi.   (Atšķirībā no flamenko, pagaidām.) Šomēness tas bija viens vakars Vīna studijas Vīna skolā, kur Jānis Kaļķis īpaši tēlaini stāstīja kā orientēties plašajā Francijas dzirkstošo vīnu, šampaniešu, baltvīnu un deserta vīnu klāstā. Skatos pierakstos, ka, viņaprāt, pēc šampanieša norīšanas mutē jāpaliek citronu saldējuma garšai. Vai nav skaisti! Un tad ar atsvaidzinātām un jaunām zināšanām devos uz Nordea Čempionu Parādi, lai sestdienā 11.00 no rīta ķertos pie ekspertu atzītajiem šī gada 100 labakajiem vīniem. (Ir arī vakara sesija, kas sākas 17.00, bet es jau otro gadu pēc kārtas dodu priekšroku rītam.) Tāpat kā pirms gada man negaršoja neviens no sarkanajiem vīniem, (nu viens bija ok). Nevaru īsti saprast, vai man nesakrīt gaume ar žūriju, vai arī vaina ir tajā, ka tiek sākts ar dzirkstošajiem un baltajiem, un tās izjūtas rodas uz to fona. Nākamgad būs jāmēģina no otra gala.img_2072

7. VIESĪBAS: 18.NOVEMBRIS & KAPUSVĒTKI

Nobeigšu es ar tradīcijām apgrieztā secībā. Vispirms – Kapusvētki (īstenība tas ir svecīšu vakars katru gadu pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes.) Tas ir priecīgs notikums, kad satikt radiniekus, pastaigāt pa kapiem, nosalt un ēst pusdienas ar skābiem kāpostiem pie mammas. Pirms tam ir 18.novembris – līdzīgs, bet greznāks pasākums, ar pucēšanos, lai jaukā, siltā mājas gaisotnē (ar to es gribu teikt, ka nekādi nepierunāsiet mani iet skatīties salūtu) atzīmētu mūsu valsts pastāvēšanu. Interesantākais ir tas, ka abiem šiem pasākumiem ir noteikts, nemainīgs un atšķirīgs viesu sastāvs.img_2089img_2096img_2097P.s. Tabitai ar šomēness velk uz siltām patīkamām virsmām.img_2200

Advertisements

5as FILMAS

Festivāls Baltijas pērle man ļoti patīk. Jau gadu no gada. Patīk viss – sākot ar bukletu, kurš turpina būt dizainiski nemainīgs un, kurā kāds jauks cilvēks rūpīgi aprakstījis katru filmu, detalizēti norādot aktierus, valstis, nominācijas un pat filmas garumu. Es veltu īpašu laiku tā izpētei, atlocot to filmu lapas, kuras gribētu noskatīties. Realitāte ir tāda, ka redzu aptuveni pusi no vēlamā. Šogad skatīšos 5as filmas. Esmu jau nopirkusi biļetes, sarunājusi līdznācējus. Dažas gan es skatīšos viena, jo tomēr tas ir diezgan apgrūtinoši – jums jāsakrīt ne tikai laikiem, bet arī gaumei uz kino. Man vieglāk ir noformulēt, kas man nepatīk – pārāk jocīgas filmas, stulbas komēdijas, zinātniskā un cita fantastika, šausmu filmas, grāvēji, multfilmas un tādas filmas kā Harijs Poters un Gredzenu Pavēlnieks. Ok, bet par to, kas patīk – lūk mana šī gada Baltijas pērles filmu izlase:

Carol.

No Oskariem dažādās kategorijās nominētajām filmām esmu redzējusi labi, ja piecas. (Tas gan netraucēja piedalīties prognožu spēlē, izmantoju katru izdevību pārbaudīt savu intuīciju.) Bet pilnīgi mierīgi varētu būt redzējusi tikai šo vienu – CAROL. Jau filmas treileris vien sajūsmināja. (Video ieraksta beigās.) Interesanti, ka pati filma man iepatikās tikai uz beigām, bet tad pilnīgi visa. Kadru un tuvplānu skaistums vienkārši neaprakstāms. Kas man patika vis-vis vairāk – protams, Keita Blanšeta. Viņas drēbes, jo īpaši kažoks; blondie, vienmēr perfekti ieveidotie mati (neesmu vēl izlēmusi, kad manējie sāks sirmot, kļūt par blondīni vai bruneti, bet šobrīd sliecos pirmā virzienā); atturīgā, vēsā elegance; kā viņa smēķēja un lietoja alkoholu; Ņujorkas 50/60to gadu fons, jo īpaši restorāni un universālveikals.

carol_1carolCarol_1carol_2 carol_5

Mana Prāta Vētra

Prāta Vētra ir īpaša grupa. Tā ir grupa uz kuras koncertu braucu Siguldas kultūras namā. Joprojām atceros sarkanos samta aizkarus.

Tā ir grupa ar kuru sajutos kā īsta grūpija pēc koncerta Tukumā, kad tusējām kaut kādā dzīvoklī. (Manai draudzenei Lienei nebija nekāda problēma ko tādu saorganizēt.) Renārs gan toreiz neatnāca, bet vēl bija Mumiņš… Mihelsons bija vis solīdākais, un ar skaistām zeķēm. Jubalts – vistrakākais. (To var nojaust arī pēc filmas, kuras iespaidā top šis ieraksts.) Saglabājusies man arī tās reizes morning after bilde.

IMG_5214

Tā ir grupa, kuras dziesmu “Brīvdienas ir manas laimīgās dienas” vairs nespēju klausīties, jo tā tika likta uz repeat veselu vasaru manā pirmajā auto.

Prāta Vētra ir noteikts posms manā dzīvē. Negribu teikt, ka esmu ar viņiem izaugusi, bet augusi noteikti. Bija pat laiks, kad uz jautājumu, ja varētu piedzimt par jebko varēju viennozīmīgi atbildēt, ka gribētu būt Renārs Kaupers. Un nevis, ka es tur gribētu dziedāt, vai būtu viņā iemīlējusies, es vienkārši gribēju visiem patikt. (Tādu jautājumu, protams, neviens man neuzdeva, to es pati izdomāju un visiem stāstīju.)

Un tad tas beidzās. Vairs uz koncertiem es neeju. Pēdējais albums, kas man patika bija 2008.gada “Tur kaut kam ir jābūt”. Kopā ar Gustavo likās, viņi mēģinājā kaut kā citā kvalitātē. Jā, vēl Lantern, manuprāt, ir ļoti laba dziesma. Bet tautai jau vajag veco, labo Prāta vētru. Lai būtu. Jo viņiem sanāk.

Jauno dokumentālo filmu “Prāta Vētra: Starp Krastiem” gan es noskatījos – dēļ nostaļģijas un dēļ cieņas. Jo, kā teica viens no filmas autoriem Gundars Rēders – var patikt un var nepatikt, bet ir jāatzīst, ka tas ir tāds sava veida mūsdienu fenomens – 25 gadi. Man filma – nu tā. Viss it kā ļoti labi, pareizi, profesionāli, bet varēja just, ka to taisījuši divi pieauguši, pragmatiski vīrieši. Emocijas pietrūka. Bet cieņa pret grupu man pieauga.

Guvu arī pāris mācības. Filmā runāja par to, kā viņi gadiem gribējuši un mēģinājuši uz rietumiem izsisties, kur tā īsti viņus neviens negrib, bet beigās sapratuši, ka jāiet tur, kur Tevi mīl un sagaida atplestām rokām – uz austrumiem. Nu pareizi darīja. Tas lika aizdomāties, arī attiecībā uz sevi. (Vairāk gan ne ģeogrāfiski, bet par sišanos aizvērtās durvīs.) Kā arī interesanti likās, ka pagrieziena punkts grupai bija Korbīna fotosesija līdz ar kuru viņi pārdzima jaunā kvalitātē. Redz, izrādās vajag tomēr kādu no malas, pat cita skatu punkta vai sfēras, lai attīstītos. Maļoties savā sulā vien, nekur tālu netiksi.

———————-

Ieraksta nobeigumā, protams, mans PV Top 5 (secība ne par ko neliecina). Tiešām, tiešām mīļākās dziesmas, kuras joprojām spēju un gribu  klausīties.

Par podu.

Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas. (Vārdi fantastiski!)

Jo Tu nāc.

Tur kaut kam ir jābūt.

Māsa nakts. (Ahhh…)