Tag Archives: opera

NOVEMBRIS’16

Ļoti piesātināts mēnesis. Mazliet esmu piekususi no novembra. Saplānot daudz es protu, bet tā jau nu nebūtu problēma. Patiesībā plānošana ir visa atslēga, tikai vajag ieplānot visas svarīgās lietas, nekā nedarīšanu, piemēram. Kas it kā nav nekāds jaunums, tikai decembrī vajadzētu beidzot sākt to reāli darīt. Apsveru svētdienas – drusku tradicionāli, bet, kāpēc ne. Labi. Atpakaļ pie novembra.

1.FLAMENCO DEJAS, KONCERTS & MEISTARKLASES

Par to, ka es sāku dejot, rakstīju jau iepriekšējā mēnesī (lasīt ŠEIT). Pametusi neesmu. Tieši pretēji – liekas, būšu atradusi sev hobiju, jo kļūst arvien interesantāk. Izrādās, tā nav tikai kāju piesišana un roku paplivināšana (kā man sākumā likās). Tur ir dažādi deju veidi, ritmi, mūzikas, svārki, kurpes un vēl tas viss, ko es nezinu. Ir sajūta par veselu neatklātu pasauli, kas nekad nevarētu apnikt. Īpašu pacēlumu radīja 4flamencomen grupas koncerts un 3 (!!!) meistarklases. Bet arī jocīgi tomēr satikt cilvēkus, kas dzīvē nodarbojas tikai ar to. Forši!

2. TEĀTRIS: MĒDEJA & PAKĻAUŠANĀS

Mēdeja Krievu drāmas teātrī man likās ļoti laba izrāde, Guna Zariņa ir izcila aktrise, bet emocionāli neuzrunāja. Pilnīgi pretēji bija ar Pakļaušanos JRT, kas komunikācijas telpā iemantoja skandalozas izrādes slavu. Bet mani uzrunāja tik ļoti, ka tam veltīju pat atsevišķu ierakstu blogā ŠEIT. (Tur ir arī par teātra skatīšanos vispār.)

3. TIKŠANĀS: BRUNCH & ILONČIKI

Novembris ir arī tāds kā tradīciju mēnesis. Katru gadu kādā nedēļas nogalē braucam pie manas māsīcas, kura dzīvo burvīgā mājā ārpus Rīgas un dievīgi gatavo (win-win) uz branču. Un šogad tas vēl sakrita ar to skaisto pirmo sniegu. Savukārt, Ilončiki ir divas Ilonas ar kurām es nostrādāju savu laiku Skonto Būvē (diezgan skarbos apstākļos). Un, lai arī pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, acīmredzot tie apstākļi mūs tā ir satuvinājuši, ka turpinām tikties vismas trīs reizes gadā un katra šī tikšanās ir gluži kā vakar! (Es vispār šomēnes nonācu pie tādas izjūtas, ka gribu tikties tikai ar cilvēkiem, kuru klātbūtnē es jūtos labi, tīri tādā fizisku izjūtu līmenī.)img_2122

4. OPERA UN BALETS: PĒRS GINTS, MAKBETS & VĀRNA

Pērs Gints ir jaunākais šīs sezonas baleta iestudējums. Kaut kas pilnīgi savādāks, ļoti interesanti skatīties, bet teikšu atklāti – man bija par daudz teātra, par maz dejas. Otro reizi neiešu. Toties otro reizi (drusku gan arī nejauši) aizgāju uz operu Makbets un nenožēloju ne mirkli. Burvīga scenogrāfija, Mare un Roll’s tērpi, par Verdi mūziku nemaz nerunājot. Un pašā mēneša noslēgumā (vakar) nāca Vārna. Elzas Leimanes un Reiņa Sējāna iestudējums Operas un baleta Jaunajā zālē. Sapratu, ka ir iestudējumi, kuru gaidīšanas prieks ir lielāks par rezultātu. Man nepatika. Visvairāk traucēja, ka tas bija neveikli, tik daudz pārkārtošanās. Iespējams, ka viss iecerētais pazuda aiz tā. Runājām, ka ļoti labi tas varētu izskatīties attēlots fotoizstādē, jo atsevišķi momenti bija vizuāli ļo skaisti. Bet pieņemu, ka to visu radīt pašiem bija ļoti interesanti.img_1981

5. KINO: NOCTURNAL ANIMALS, TAS IR TIKAI PASAULES GALS & MELĀNIJAS HRONIKA

Kino man ļoti patīk. Vai precīzāk būtu teikt, ka man patīk kino, kas man ļoti patīk. Toma Forda jaunā (otrā) filma atkal bija dievīgi skaista. Saturiski pirmā (A Single Man) patika labāk, bet šo ir vērts noskatīties vizuālā skaistuma dēļ. Tas ir kaut kāds pilnīgi cits skaistuma līmenis, kuru tu pat nevari iedomāties līdz neredzi. Bet, varbūt, tas tikai man tā. Jo skaistums mani ļoti uzrunā. Man vajag, lai ir skaisti, es burtiski kūstu skaistuma priekšā. Tīri no skatīšanās uz skaistām lietām, cilvēkiem. Protams, protams, skaistums ir ļoti subjektīvs jēdziens, bet mans skaistums ir arī Toma Forda skaistums.

Par pārējām filmām rakstīšu mazāk – Tas ir tikai pasaules gals bija traka filma, kas lika aizdomāties, ka vajag vienam pret otru izturēties labi, jo īpaši ģimenes locekļiem. Nē, vispār visiem. Labi, vai neitrāli. Jo tās negatīvās emocijas no malas izskatās briesmīgi. Un kino sadaļas noslēgumā ar bailēm pieminēšu Melānijas hroniku, kas nu jau ir kļuvusi par jauno latviešu kulta filmu. Būšu atklāta – man bija garlaicīgi un es nevarēju sagaidīt, kad būs beigas. Nav tā, ka es neizprotu šo traģēdiju, es pat biju sevī vīlusies un analizēju, kāpēc tā. Un mans šī brīža izskaidrojums ir, ka es nenoticēju. Es redzēju, kolosālo Gintu Bērziņu ar kameru aiz kadra, es redzēju, ka tā ir Baiba Broka, kas ir sveika un vesela, tā ir Sabīne, mana vārda māsa no Šveices, kura iejūtas Melānijas ādā un pati ir ierunājusi visus tekstus. Priecājos, ka citiem tā nebija un filma tiek izrādīta ar lieliem panākumiem.

6. IZGLĪTĪBA: VĪNS & ŠAMPANIETIS

Kopš saviem pirmajiem vīna kursiem uzskatu, ka to apmeklēšana ir viens no labākajiem laika un naudas tērēšanas veidiem. Un tādā veida šo pasauli esmu jau sev nedaudz atklājusi.   (Atšķirībā no flamenko, pagaidām.) Šomēness tas bija viens vakars Vīna studijas Vīna skolā, kur Jānis Kaļķis īpaši tēlaini stāstīja kā orientēties plašajā Francijas dzirkstošo vīnu, šampaniešu, baltvīnu un deserta vīnu klāstā. Skatos pierakstos, ka, viņaprāt, pēc šampanieša norīšanas mutē jāpaliek citronu saldējuma garšai. Vai nav skaisti! Un tad ar atsvaidzinātām un jaunām zināšanām devos uz Nordea Čempionu Parādi, lai sestdienā 11.00 no rīta ķertos pie ekspertu atzītajiem šī gada 100 labakajiem vīniem. (Ir arī vakara sesija, kas sākas 17.00, bet es jau otro gadu pēc kārtas dodu priekšroku rītam.) Tāpat kā pirms gada man negaršoja neviens no sarkanajiem vīniem, (nu viens bija ok). Nevaru īsti saprast, vai man nesakrīt gaume ar žūriju, vai arī vaina ir tajā, ka tiek sākts ar dzirkstošajiem un baltajiem, un tās izjūtas rodas uz to fona. Nākamgad būs jāmēģina no otra gala.img_2072

7. VIESĪBAS: 18.NOVEMBRIS & KAPUSVĒTKI

Nobeigšu es ar tradīcijām apgrieztā secībā. Vispirms – Kapusvētki (īstenība tas ir svecīšu vakars katru gadu pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes.) Tas ir priecīgs notikums, kad satikt radiniekus, pastaigāt pa kapiem, nosalt un ēst pusdienas ar skābiem kāpostiem pie mammas. Pirms tam ir 18.novembris – līdzīgs, bet greznāks pasākums, ar pucēšanos, lai jaukā, siltā mājas gaisotnē (ar to es gribu teikt, ka nekādi nepierunāsiet mani iet skatīties salūtu) atzīmētu mūsu valsts pastāvēšanu. Interesantākais ir tas, ka abiem šiem pasākumiem ir noteikts, nemainīgs un atšķirīgs viesu sastāvs.img_2089img_2096img_2097P.s. Tabitai ar šomēness velk uz siltām patīkamām virsmām.img_2200

Advertisements

IEMŪRĒTIE

Liekas, ka par šo operas iestudējumu dzirdējuši pat tie, kuri operā nav bijuši. Arī tik daudz jautājumu par to, kā man patika, nebiju iepriekš saņēmusi. Tādēl, neskatoties uz to, ka sezona tik pat kā beigusies, padalīšos ar iespaidiem. Varbūt, noderēs rudens kultūras programmu plānojot.

Sākšu ar to, ka par to, ka tiek kaut kas jauns pašu radīts un iestudēts esmu sajūsmā. No sirds atbalstu. Tomēr konkrētais gabals manī radīja pārdomas. Jo tik kolosāla scenogrāfija, interesanta, savdabīga tēma, lieliski dziedātāji, tērpi, visa radošā komanda – Latvijas zieds! Bet kāpēc jārada tāds gaudu gabals?? Ok, grūti mums gāja ar to bibliotēku, kaut kā tikām galā, bet, ko es atkal dzirdu – viss caur ciešanām, obligāti kaut kas jāupurē un beigās iemūrējām tukšumu. Nudien lepojos! Man galīgi nepatīk komēdijas, bet, kāpēc nevar drusku itāļu prieka un viegluma. Nevis atkal kultivēt, ka tāpat viss slikti, un tā būs arī turpmāk.

Bet nu. Visu šo apdomājot un analizējot, esmu izlēmusi, ka tomēr gribu izaicināt savu iekšējo latvieti un iet vēlreiz, mēģinot trāpīt uz otru sastāvu ar Elīnu Šimkuss un pārējiem. Varbūt, viņi mani pārliecinās. Vai arī gūšu apstiprinājumu kādā no recenzijām lasītajā, ka no abiem sastāviem varētu uztaisīt vienu ideālo.

2016-05-18_img_1357_foto_agnese_zeltina

Foto Agnese Zeltiņa

Žagars.

Andrejs Žagars. Vīrietis, kurš mani vienmēr ir fascinējis. Klausījos viņā Dailes teātra Zinību stundu ietvaros. Aizdomājos, cik man tomēr svarīgi, ka cilvēks (vīrietis, sieviete) sevi kopj, piedomā pie tā, kā izskatās, sevi pasniedz. Par to, ka Latvijas Operai un Baletam pieņemu, ka iet labāk finansiāli, bet radošajā un mākslinieciskajā ziņā tā noteikti ir zaudējusi. Andreja Žagara stāsts bija par sev tuvākajiem un skandalozākajiem Eiropas operu režisoriem un viņu iestudējumiem, šiem konkrēti:

Christoph MarthalerClaus GuthMartin KušejRichard JonesCalixto BieitoKrzysztof WarlikowskiBarrie Kosky 

Kas vēl man patīk. Ka opera man ir tāda pilnībā neatklāta pasaule, kurai es šobrīd esmu tik vien kā pavērusi druvju spraugu. Kādā brīdī varētu ar to aizrauties. Izskanēja ieteikums nedēļu nogalēs dotes uz Berlīni, kur ir trīs Operas teātri, kas savā starpā konkurē, tādejādi ceļot kvalitāti.

IMG_6427.PNG

 

Neiepazītās teritorijas

Trīs baleta viencēlieni, ko radījušas jaunās horeogrāfes. Notiek Operas jaunajā zālē. Konkrētāk par izrādi var uzzināt, spiežot šeit. Kopumā es teiktu tā – Elzas Leimanes-Martinovas iestudējums viennozīmīgi ir Operas lielās skatuves vērts. Pārējie darbi… nu, kā lai pasaka – arī, protams, ļoti labi, bija interesanti skatīties, moderni, pat brīžiem pārsteidzoši. Bet, skatoties Elzas Tikko, varēju domāt tikai par to, ka talants tomēr pārmantojas. Skatos un ir! Un gribās vēl. Īpaši jāuzteic mūzika un tērpi.

Screen Shot 2015-11-22 at 12.52.54 AM

Foto opera.lv

Kā ieteiktu izvēlēties baletu

Ir tik nepareizi, ka cilvēki baleta iepazīšanu pieaugušā vecumā sāk ar “Riekstkodi”. Jā, tā ir ļoti laba klasika, tomēr tas ir balets bērniem. Nav brīnums, ja nākas vilties. Gadījumā, ja nav paveicies baletu iepazīt jau bērnībā, tomēr iesaku skatīties uz kādiem nesenākiem iestudējumiem. Labs variants arī ir sākotnēji pārliecināties, ka patīk muzikālais pavadījums. Šobrīd “Romeo un Džuljeta” būtu mana “nedrīkst palaist garām” izvēle.

(c) opera.lv

Foto: opera.lv